Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Jau sākotnēji nemīlētie… vai tie, kurus vairs nemīl…

Par viņiem runā tā, it kā zīmogu uzspiestu…
Tā, it kā viņiem neuzdāvinātā vai atņemtā mīlestība būtu atļauja necienīt, pazemot, atņemt visu parējo, kas cilvēkam vajadzīgs vēl bez tās pašas mīlestības…
It kā tas būtu ļoti pareizi – pazemināt viņus pieprasīto cilvēku reģistrā…
Tā, it kā tas, ka vairs nemīl vai neiemīlēja, ir attaisnojums atklātai izmantošanai…

Ļoti bieži savā dzīvē es esmu dzirdējusi patiesas atzīšanās tajā, ka ar cilvēku var apieties zemiski tikai tāpēc, ka viņu nemīl vai arī vairs nemīl…

Tā runā par tiem, kurus aiz muguras nodod, bet nepamet, jo tie ir izdevīgi…
Tā runā par tiem, kuru vajadzības pilnībā ignorē, bet labprāt pieņem savējo vajadzību apmierināšanu…
Tā runā tad, kad nevelta ne uzmanību, ne rūpes, ne maigumu, taču labprāt neatsakās paši saņemt to visu…
Tā runā pēc šķiršanās, kad nevēlas taisnīgi dalīties, būt pateicīgi par pagātnē piedzīvoto, un ņemt vērā ne tikai savas intereses…

Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Vai tad tas nozīmē, ka viņi ir sliktāki par tiem, kuriem nav kļuvuši par pašiem svarīgākajiem vai arī pārstajuši tādi būt…
Vai tad var ar mīlestības eiforiju mērīt dzīvu cilvēku…
Vai var mākslīgi atņemt viņam pilnvērtīguma sajūtu tikai tāpēc, ka vairs nejūt pret viņu kaisli un vēlmi turpināt kopīgo ceļu…
Vai ir godīgi paaugstināt sevi uz viņa fona tikai tāpēc, ka viņš nav tas, kuru gribētos…
Un vai tad var tik ļoti izdedzināt cilvēku ar savu nemīlestību, lai pēc tam vairs nekas neaugtu, nekam vairs neticētu….

Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Kādam ir nācies jau piedzimt nemīlētam, piedzimt tiem, kuri, lai cik tas paradoksāli nebūtu, deva viņam dzīvību…
Kāds pasmēlies nemīlestību, stāvēdams rindā pēc kāda cita…
Kāds pēkšņi attopas iemests nemīlestības āliņģī pēc kaislīga un šķietami bezgalīga mīlas avota baudīšanas…
Kāds vienmēr ir bijis lieks tur, kur mīlēja citus…
Bet kāds vienkārši nemaz nezin, ka var būt arī savādāk…

Nē, nemīlētie un tie, kurus vairs nemīl nav upuri…
Un viņiem nav vajadzīga žēlošana un ubagu dāvanas, augstprātīgi tēlojot piekāpšanos…
Viņiem vajag, lai tie, kuri cenšas viņus pažēlot, atzīt par neveiksminiekiem, vai palikt viņu dzīvē uz 3 procentiem, savāktu savas dāvanas sev…

Viņiem vajadzīgs, lai kāds atzītu viņus par pilnvērtīgiem…
Lai varētu saglabāt savu pašcieņu…
Lai atgūtu savas tiesības būt līdzvērtīgās attiecībās, nevis nekustamā īpašuma lomā svešā dzīvē…
Un lai liktu mierā tie, kuriem viņi neko nenozīmē…

Mīļie, mums katram ir kāds, kurš mūs nemīl…. vai vairs nemīl…
Un varbūt tieši tāpēc mums ienāk galvā doma par to, ka tas ir normāli – atriebties vieniem par citu nemīlestību…
Jo grūti aizsniegt tos, kuri vairs nemīl…
Un tikai tad, kad kāds aizsniedz mūs…
Varbūt nevajag…
Varbūt labāk būt maksimāli caurspīdīgam, tādam, kurš nevēlas nevienu izmantot…
Un varbūt svētīgi ir atcerēties, ka pati godīgākā abpusējības aizvietotāja ir vienatne, nevis dejas uz mums nevajadzīgas mīlestības kauliem…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

1 thought on “Nemīlamie…. tie, kurus vairs nemīl…

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s