Ej savu ceļu

Cilvēks sāk iet savu ceļu, kad beidzot saprot, ka mīlestību nav iespējams nopelnīt. Ka tā vai nu notiek, vai nenotiek.

Var izpelnīties uzticību, pateicību vai cieņu. Var izraisīt vainas sajūtu, izveroties uz āru. Pretīgumu – pielienot un izdabājot. Atmodināt bailes un vēlmi noslēpties, biedējot. Kaut ko vēl saņemt ar manipulāciju palīdzību. Visu, izņemot mīlestību.

Pat vecāku, kuri neprata mīlēt bez nosacījumiem, mīlestību nav iespējams nopelnīt, esot labam puisītim vai meitenītei. Lūk, tāda vienkārša un nežēlīga patiesība. Un šķiet, ka visi to zin, bet nezin kāpēc turpina gribēt būt labiem visiem. Un pelna, pelna.

Beznosacījuma mīlestību nenosaka nekas cits, kā pats tavas eksistences fakts.

Galvenais tās vēstījums: tu esi un tāpēc es tevi mīlu. Un pat tad, ja cilvēks mainās vai kļūdās, tas nekādā veidā neietekmē mīlestību.

Maziem bērniem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, draudot viņiem to atņemt, ja viņi būs neērti, neklausīgi, niķīgi, dusmīgi, skopi vai vēl kaut kādi – tātad gluži dabiski kādā no saviem attīstības posmiem. Vai arī, ja viņi būs tādi, kadi ir. Tāpēc arī viņi ļoti bieži cenšas būt labi un ērti, pieķeroties tai videi, kurā varēs izaugt. Bet izaugt nevar, jo pārstāj būt viņi paši.

Un tad mēs varam sastapt četrdesmitgadīgus zēnus un meitenes, kuri nespēj pateikt skarbu vārdu, jo baidās tikt atstumti. Un vēl joprojām liec muguru cerībā, ka, ja ievēros visus vecāku noteikumus, tad viņus pieņems un mīlēs. Viņi raud par vienu un to pašu un baidās būt atstumti. Nāk uz terapiju un savā apmaksātajā laikā grib būt labi klienti.

Taču agri vai vēlu (labāk gan agrāk) viņi saprot, ka, neskatoties ne uz ko, viņi nespēs nopelnīt beznosacījumu mīlestību, kuras viņu vecākiem jau sākotnēji nav bijis. Un nebija ne jau tāpēc, ka viņi bija skopi, bet tāpēc, ka vienkarši nebija. Jo, ja mīlestība ir, to nav iespējams noslēpt. To nav iespējams neatdot.

Bet, ja cilvēkam kaut kā nav, nav nekādas jēgas censties to izprasīt. Ir jāapraud zaudējums un neiespējamība, lai dotos tālāk savu ceļu, meklējot mīlestību kaut kur citur. Tur, kur to dod. No tiem, kuri uz to ir spējīgi. Jo tas ir iespējams, Un, izrādās ir daudz vietu, kur dod.

Tas ir tāpat, kā censties nopirkt kartupeļus apavu veikalā. Bet tur kartupeļu nav un nevar būt. Tu vari raudāt, lūgties vai draudēt, bet kartupeļus nedabūsi. Toties, ja tu paskatīsies apkārt, ieraudzīsi arī vietu, kur pārdod kartupeļus un tur tu arī tos varēsi nopirkt.

Tāpat arī ar mīlestību. Ļoti jau gribās no kāda to saņemt, izprasīt, izpelnīties, izdiedelēt. Taču tā tas nedarbojas. Tu vari vienkarši būt tu pats, iet savu ceļu un satikt to, kam tu derēsi. Kuram vajadzīgs tieši tāds dīvains frīks. Tāds lēns nepraša. Vai vienkārši parasts cilvēks, tads kā tu. Tos parastos, starp citu, izķer pirmos. Pēc viņiem mūsu pusē stāv rindas.

Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s