Dažreiz viena maza pasaka var aizstāt desmit psihologa konsultācijas. Piemēram, šī…

Pa saules apspīdēto pļavu skrēja meitene. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, cirtās vīdēja sārtas lentītes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīkliņu. Viņai bija jautri un labi. Un tad, uz lielas, zaļas lapas viņa ieraudzīja milzīgu, kārpainu krupi.

— Kāds riebīgs krupis, — meitene riebumā noteica.

— Khe, khe, — krupis nokremšļojās. — Vai tu zini, ka es esmu apburts princis?

— Nevar būt, — meitene neticīgi noteica.

—Taisnību sakot, — sacīja krupis, — ļauna ragana nobūra mani un manu lielo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu mani izglābsi, es tevi ņemšu par sievu, un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu dāvāšu ziedus.

— Un kā tevi izglābt? — meitene jautāja.

— Tas nav viegli, jo ļauna ragana ir uzlikusi sarežģītu burvestību. Tev jāved mani mājās, lai es gulētu tavā mīkstajā gultiņā un noskūpstītu mani katru dienu. Barotu ar gardiem ēdieniem un iznestu pastaigāties. Un tad viss notiks. Kādu rītu tu ieraudzīsi nevis neglītu krupīti, bet skaistu princi. Tava dzīve būs laimīga un mierīga.

Meitene apburta klausījās krupī. Viņa skatījās uz ādu, kas bija pārklāta ar kārpām, milzīgām, izvelbtām acīm, šauru mutes spraugu, bet redzēja skaistu vīrieti ar melniem matiem un zaļām acīm. Viņam blakus viņa redzēja sevi — baltā kleitā, skaistā pilī, dzirdēja mīlestības vārdus…

Pārvarējusi riebumu, meitene nometās ceļos, paņēma krupi un aiznesa uz mājām.

Kopš tās dienas meitenītes dzīve mainījās. Viņa vairs neskrēja uz saulaino pļavu pēc tauriņiem, nedziedāja un nepriecājās. Viņa rūpējās par krupi. Krupis bija ļoti kaprīzs: viņa pieprasīja omleti brokastīs un spageti ar mērci vakariņās, viņš gribēja gulēt meitenes gultā, bet vēl viņš atstāja gļotu pēdas uz grīdas un gultā, un meitenītei nācās bieži mazgāt grīdas un veļu.

Viņa pārstāja siet lentītes matos un uzvilkt skaistu mežģīņu kleitu. Viņas rokas bija apsarkušas un sāpēja. Bet krupis joprojām palika liels un negants krupis un nekad nepārvērtās par to skaisto princi. Dažreiz meitene skatījās uz viņu un ļoti vēlējās pamest savu mājiņu, lai dzīvotu kā agrāk, bet viņa baidījās kļūdīties. Bet ja nu atlicis pavisam maz? Varbūt jau rītdien viņa pamodīsies un redzēs, ka tuvumā nav neglīts kārpainis, bet zaļacains skaistulis?

Pagāja vairāki mēneši. Reti kurš spēja atpazīt reiz jautro un bezrūpīgo meiteni. Tagad visi rīkojās pēc krupja iegribām. Un meitene tikai apkalpoja viņu un darīja netīru darbu.

Reiz krupis uzkliedza viņai par to, ka viņa pārāk ilgi nebija devusi viņam pusdienas.

Meitene izgāja no namiņa un rūgti raudāja. Viņa redzēja putniņu, kas dziedāja zariņā.

— Kāpēc tu raudi? — tas jautāja.

— Manā mājā dzīvo negants krupis, kas kliedz uz mani. Visu dienu es tīrīju un gatavoju ēdienu. Es esmu ļoti nogurusi un negribu tik daudz pūlēties.

— Kas tā par māju? — vaicāja putns.

— Mana, — meitene atbildēja, slaucīdama asaras.

— Un kurš tev atnesa to krupi?

— Es pati, — meitene skumji noteica.

— Kāpēc? — putns jautāja.

— Viņš apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es viņu aprūpēšu. Pagājuši jau vairāki
mēneši, bet nekas nav mainījies.

— Kāpēc tu nevarētu izsviest krupi no mājas?

— Bet ja nu tā ir patiesība? Ja viņš drīz pārvērtīsies par princi? Vai man negaidīt vēl
kādu laiciņu? Esmu tik daudz spēka iztērējusi. Būs žēl, ka neesmu pagaidījusi vēl tik
mazu brīdi.

— Un ja nu tu visu mūžu pavadi, rūpējoties par krupi, kas nekad nekļūs par princi? —
putniņš jautāja.

Meitene brīdi domāja.

— Ja es būtu zinājusi… — viņa sacīja.

Tad meitene pacēla galvu, un viņas acis iemirdzējās: — Vai es nevarētu aiziet pie vecās raganas, kas dzīvo aiz mežiem? Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa man pateiks, vai viņš kļūs par princi vai ne?

Meitene nopriecājās un tūdaļ devās pie raganas. Vecā ragana dzīvoja aiz dziļā, tumšā meža.

— Es gribētu zināt, — meitene viņai teica. — Es gribētu precēties ar princi.

Ragana paņēma vistas kaulus, sikspārņu acis un purva zāli un prātoja. Viņa trīcināja sirmo galvu un skatījās uz savu podu, virs kura cēlās biezs un smirdīgs tvaiks.

— Tas ir tikai krupis, — viņa beidzot sacīja. — Netērē laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitene skumji izgāja no raganas mājiņas. Viņa gāja uz priekšu, galvu noliekusi, un tad viņai ienāca prātā doma.

— Ragana var kļūdīties. Ko viņa zina par prinčiem? Man jāaiziet pie labās burves. Viņa man pateiks precīzāk.

Labā burve dzīvoja skaistā pilī ar spožiem lodziņiem un augstiem tornīšiem.
— Es esmu tik nogurusi, — meitene teica. — Bet es baidos, ka es nekad neapprecēšos ar princi.

Burve papurināja galvu un lūdza vienu dienu. Viņa zīlēja mēnesnīcā un zvaigznēs, veidoja sarežģītas formulas no mākoņainiem vijumiem un baltām rozēm. Nākamajā dienā viņa pavēstīja savu spriedumu.

— Tas ir tikai krupis, — viņa sacīja meitenei. — Viņa nekad nekļūs par princi. Labāk aiznes to atpakaļ uz pļavu.

Meitene klusēdama noklausījās burves teikto un aizgāja. Bet iekšēji viņa vārījās no sašutuma.

— Viņi mani apskauž! — viņa izsaucās, izgājusi ārā. — Protams, visi grib apprecēties ar princi. Es viņus pazīstu labāk. Es taču jūtu, ka daru pareizi.

Un meitene atgriezās pie krupja. Viņa noklausījās daudz nepatīkamu vārdu par to, ka bija aizgājusi uz ilgu laiku un nebaroja to. Tad meitene izmazgājusi māju no gļotām, pagatavoja pusdienas un nolika krupi gulēt. Krupis bija apmierināts. Tas gulēja uz mežģīņu spilvena meitenes gultiņā.

Pati meitene nevarēja gulēt vienā gultā ar krupi, un jau sen bija atdevusi viņam savu vietu. Viņa gulēja uz šaurā dīvāna virtuvē. Pirms gulētiešanas viņa, kā parasti, domāja par to, cik skaista būs viņas dzīve, kad krupis pārvērtīsies par princi. Viņa domāja par saviem bērniem un prātoja, kādi ziedi augs viņas dārzā. Šajās saldās domās viņa aizmiga.

Un sapņoju, ka viņa iet pa taku uz savu mājiņu un redz, ka viss ir sabrucis un noplucis, logi ir putekļaini un tumši, bet uz kāpnēm pie namiņa sēž veca sieva.

Baismīga un nīgra kā meža ragana. Un, lūk, vecā sieviete skatās uz viņu un pievelk viņu pie sevis ar āķim līdzīgo roku, un meitene grib bēgt, bet kājas neklausa. Viņa pieiet pie vecās sievietes, un tā skatās uz viņu ar savām bālajām, neredzīgajām acīm un jautā:

— Vai tu mani pazīsti?

— Nē, — meitene izbijusies atbild. — Es tevi nekad neesmu redzējusi.

— Khe-khe, — vecā sieva noklepojas. — Es esmu tu. Daudzus gadus es rūpējos par krupi un gaidīju, ka tas kļūs par princi. Man visi teica, ka tas esot tikai krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka tas nekad nenotiks. Tā pagāja daudzi gadi, bet vakar krupis nomira.

Es vienkārši nomiršu no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks.

Par savu dzīvi, ko es iztērēju, lai viņu koptu. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā agrāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un ar princi nekad neapprecēšos. Paskaties uz mani, paskaties! — vecā sieva kliedza. — Es esmu tava nākotne!

— Nē, nē, — meitene sauca. Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja, un viņa tikai aizsedza acis ar rokām un kliedza: — Nē, nē!

— Tu traucē gulēt, — viņa dzirdēja čīkstošu balsi. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz dīvāna, bet krupis sēž uz grīdas un skatās uz viņu.

— Aiznes mani uz gultu un uzvedies klusi! — pavēlēja krupis.

Meitene skatījās uz viņu, un viņas galvā cita pēc citas skanēja frāzes, ko viņai teica putns, ragana, burve un vecā dāma viņas sapnī.

— Tas ir tikai krupis.

Viņa piecēlās no gultas, paņēma krupi, piegāja pie durvīm un atvēra tās.

Krupis sajutās nelāgi.

— Ei! — Uz kurieni tu mani ved? — tas kliedza.

Meitene atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta krupi tik tālu, cik vien spēja.

— Ej prom! — viņa sauca. — Nenāc atpakaļ. Es tevi nekad nebarošu un nelikšu savā gultā.

Tā ir mana māja, un es darīšu to, kas man patīk. Es atkal skriešu pa pļavu, ķeršu tauriņus un priecāšos par dzīvi. Es neticu taviem solījumiem. Tu esi krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem pasmaidīja.

Pārpublicēts no: dzivei.lv

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s