Dienas gaismā ieraudzīt savu dzīvi…

Viena no depresijas sastāvdaļām ir iekšējā sevis apraudāšana. Nepārtrauktas, pastāvīgas raudas. Tā raud bērns, kura uzticība ir pievilta.

Mūsu bērnības dienu stāsti ir pilni situācijām, kad notika kaut kas nopietns, bet mūsu psihe to visu ļoti saudzīgi paslēpa. Man ir klienti, kuri praktiski neatceras savu bērnību. Viņiem no atmiņas pazuduši veseli dzīves posmi, piemēram: “Es neatceros, kur es biju un ko darīju savos 7 līdz 13 gados. Neko neatceros no tā laika…”

Kāds atcerās tikai epizodes: “Man uzdāvināja lelli. Bet tētis nezin kāpēc to kaut kur paslēpa. Es ilgi to meklēju. Atradu. Neticēju, ka ta ir man domāta. Bet tētis teica, ka tā nopirkta kādai citai meitenei, ne man. Es biju izmisusi. Visi smējās. Droši vien no malas tas izskatījās smieklīgi. Tajā laikā es vēl gāju bērnu dārzā. Un šī lelle bija manu sapņu piepildījums.”

Šie mazie stāsti uzpeld atmiņā kā gaismas zibšņi atmiņas tumsā. Atmiņa tos saudzīgi glabā un slēpj no mums to, kas bija “pārāk”. Zaudējumus, nodevību, vecāku nesaprotamo uzvedību, vectētiņus, vecmāmiņas, tantes onkuļus un viņu dīvaino mīlestību. Atmiņa slēpj kontekstu, bet tās sajūtas, kas tolaik bija, nevar aizmirst. Tāpat kā bieži vien neatceramies anekdotes jēgu, taču atceramies to, ka bija smieklīgi.

Reiz adekvātā, bet apturētā psihes reakcija uz notikušo, padara skumjas par pastāvīgu stāvokli.
Tā psihe cenšas pabeigt iesākto un izdzīvot notikušo. Pārdzīvotais uz visiem laikiem paliek ķermeņa atmiņā, mūsu personīgajā vesturē un neintegrētā, neapzinātā un neizprastā pieredze turpina malties gadiem ilgi.

Lai pieredze tiktu integrēta, galvenais ir atzīt to, ka TAS BIJA. Atzīt zaudējuma smagumu. Novērtēt šo smagumu.

Galvenā problēma ir tā, ka ģimene pūlas uz notikušo pievērt acis, tēlot, ka nekas nebija un dzīvot tālāk. Lai kādas šausmas nebūtu notikušas ar bērnu, visbiežāk ģimenes pozīcija ir – neko neredzu, neko nezinu, nevienam neko neteikšu.

Ļoti bieži šis nodarījums tiek padarīts par “neko”: “Tie visi ir sīkumi, pārstāj, nepārspīlē!”. Bet ar laiku tiek pateikts, ka tas vispār nav noticis: “Tu visu izdomā un tev tikai tā šķiet”.

Manā praksē ir klientu stāsti par to, ka, piemēram, sieviete nolemj beidzot savai ģimenei izstāstīt par to, kas tad īsti ar viņu notika. Viņa stāsta par to, kā tēvs, patēvs vai onkulis viņu bērnībā seksuāli izmantojis. Taču tie, kuri tolaik bija blakus, bet pievēra acis uz notiekošo, šobrīd pat nemēģina atvainoties un atzīt kaut daļu savas atbildības, taču vaino viņu par to, ka viņa cenšas visus sarīdīt vienu pret otru, taisīt kaunu ģimenei, vai, visticamākais, vienkārši izdomā.

“Īsā atmiņa” – ir viena no izdzīvošanas stratēģijām. Tai paaudzei, kuri pārdzīvojuši karu, badu, izvešanas, slepkavības, savu bērnu nāvi, bija jāiemācās ātri visu aizmirst. Un kaut kādā veidā padarīt maznozīmīgu notikušo. No otras puses, – lai kas arī nenotiktu miera laikā, viss kļūst maznozīmīgs salīdzinājumā ar pagātnē pārdzīvoto. Mūsu vecmāmiņas iemācīja mūsu mātēm “neatcerēties ļaunu”. Tas ir loti sarežģīts ceļš – visiem iesaistītajiem atzīt zaudējumu, kļūdas un savu atbildību par notikušo. Pats atzīšanas fakts par to, kas ar mani notika un zaudējuma apzināšanās, kļūst par dziedējošu.

Grāmatas “Dvēseles nogalināšana” autore Ursula Virtca raksta par to, ka šādai reakcijai jābūt gatavām visām sievietēm, kuras cenšas atjaunot taisnīgumu.

Notikumu ķēde tiek atjaunota. Cilvēks kļūst spējīgs adekvāti novērtēt ar viņu notikušo. Pārdzīvot zaudējumu, nodevību, pieņemt savas dzīves smagākos notikumus un zaudējumus.

Dvēseles brūce tiek “aizšūta”. Jā, rēta tur būs vienmēr, tā vienmēr atgādinās par notikušo, taču vairs neasiņos. Bet rēta kļūs par daļu no dzīves pieredzes, kurā varēs turpmāk smelties spēku.

Izaugot, cilvēki šo “īsās atmiņas” stratēģiju turpina izmantot savā pieaugušo dzīvē. Sievietes, kuras dzīvo līdzatkarīgās attiecībās ar vīriešiem alkoholiķiem vai mājas tirāniem ir iemācījušās virtuozi aizmirst vardarbību pret sevi un bērniem. Un katrs jauns vīra “izgājiens” vai kārtējais plosts tiek uztverts kā kaut kas, kas notiek pirmo reizi.

Atzīt to, ka tā bija arī agrāk, ieraudzīt dienas gaismā savu dzīvi, nozīmē sagraut jau tā trauslo pasauli, kuru sieviete uzskata par pieķeršanos un mīlestību.

Vai tieši ne tāpēc mātes piesedz savus vīrus, kad tie ņirgājas par saviem bērniem? Lai nesagrautu “kaut arī slikto, bet tomēr pasauli”. Aplis noslēdzas.

Šī klusējošā pēctecība turpinās līdz brīdim, kamēr kāds no ģimenes sistēmas neuzdrošinās atzīties tajā, kas notiek. Sākumā padarīt to skaidri redzamu sev un pēc tam arī parējai ģimenei.

Ģimenes sistēmas pieaug tāpat kā cilveki. Bet pieaugšana nesaraujami ir saistīta ar autonomiju, cieņu pret otra cilvēka robežām un katras personības vērtības apzināšanos, pirmkārt, jau savējās.

Autors: Irina Dibova
Ilustracija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vēl tik vēlējos no savas puses piezīmēt, ka palašinoties apziņai, mēs skaidrāk sākam saprast to, ka neviens no mūsu ģimenes locekļiem šaja sistēmā nav lieks, ka viss notikušais ir daļa no lielā plāna un mūsu dzīves mācībām. Ka ģimenē nekad viena pagale nedeg un tā ir vieta, kur mēs varam lieliski, kā spogulī ieraudzīt sevi pašu, ieraudzīt tās dzimtas programmas, kas nāk mums mantojumā un ar kurām strādāt var nākties visu dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Manā dzīvē liels palīgs un skolotājs šajā jomā ir Inese Prisjolkova – ar grāmatām, semināriem, tiešraidēm un vienkārši savu būšanu blakus. Protams, ar savu piemēru un tāpec esmu pārliecināta, ka attiecības un mūs pašus dziedināt var tikai Mīlestība.

Par konkrēto tēmu laikam vislabākā no grāmatām, ko esmu lasījusi ir Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību” – par atkarībām, līdzatkarībām un Mīlestību kā visbrīnišķigāko terapijas veidu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s