Īstais Brīnumdaris

Tas notika pirms dažiem gadiem, Jaunā gada priekšvakarā.

Pie manis pienāca mana kursa biedrene Nataša un teica: “Man ir Salatēva un Sniegbaltītes tērpi. Gribu ielikt sludinājumu, ka mēs par maksu apciemojam bērnus. Piedalies? Labi nopelnīsim!”
Es piekritu. Nauda bija vajadzīga, un lomu nospēlēt nebija nekādu problēmu, mēs abi ar Natašu bijām piedalījušies Jautro un atjautīgo kluba konkursos.
Publicējām sludinājumu. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt klienti.

Bērni bija dažādi, gan jautri gan čīkstētāji.
Atceros vienu puiku, kurš jau uz sliekšņa pajautāja: “Tātad Salatēvs un Sniegbaltīte? Un cik mans tēvs jums samaksāja?”
Interesanta pieredze.

Līdz svētkiem bija atlikušas dažas dienas. Zvana man paziņa: “Oļeg, glāb! Mēs esam savākuši dāvanas bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem – mums nav Salatēva un Sniegbaltītes! Vai varēsi pastrādāt bez atlīdzības?”
Es padomāju, svēta lieta. Piekritu, vēl jo vairāk, līdz slimnīcai mūs apsolījās aizvest.

Mājās saposos, pielīmēju bārdu. Garastāvoklis labs, tāds pacēlums, ka es taču ne jau naudas dēļ strādāšu, jūtu – es visu varu. Kāpņu telpā man kaimiņiene Tamāra pat uzsmaidīja – kopš pagājušajā gadā viņa pazaudēja savu dēlu, visu laiku bija ļoti skumja.

Un, lūk, esam slimnīcā. Eglīte, lampiņas, skaisti svētki. Bērni priecājas, applaudē, dzejolīšus skaita. Pēc tam sāku dalīt dāvanas – visiem tāda laime. Smaidīgas sejas, smiekli….

Un pēkšņi redzu – pašā telpas kaktiņā sēž gadus sešus vecs zēns. Nesmaida, taču uz mums skatās, bet tumšajas acīs bezgalīgas skumjas.
Piegāju klāt galvenajam ārstam, jautāju, kas puikam kaiš? Ārsts atbild: “Tas ir Marks. Viņš ir bārenis. Abi viņa vecāki gāja bojā autoavārijā, viņš vienīgais izdzīvoja. Mēs cenšamies viņu iekārtot bērnu namā”.

Jutos kā zibens ķerts. Laimes sajūta momentā bija pazudusi.
Protams, varēju pasākumu beigt un doties projām, aizmirstot par visu, bet es tā nevarēju. Paņēmu dāvanu un piegāju pie Marka.
– Sveiks, Mark! Laimīgu Jauno gadu!
Viņš drūmu skatienu paskatījās uz mani.
– Tu taču neesi īsts Salatētis?
Es paraustīju plecus:
– Skatoties, kam tu tici. Es par sevi esmu pārliecināts. Bet tu vari pārbaudīt. Kādu dāvanu tu vēlies Jaunajā gadā? Ja izpildīšu, tātad esmu īsts.
(Un te nu es sadrūmu, jo iedomājos, kur paliks viss mans budžets, ja puika izvēlēsies, piemēram, jaunu iPhone. Taču apstāties bija par vēlu).
Marks skumji iesmējās un teica:
– Nu, labi, pamēģināsim.
Es apsēdos blakus.
– Ievēlies!
Puika iepleta acis un pēkšņi kaismīgi iečukstējās:
– Ja es būtu muļķis, palūgtu, lai mamma un tētis atgrieztos. Bet es neesmu muļķis, es visu saprotu. tāpēc, ja tu esi īsts Salatētis, izdari tā, lai mani neaizvestu uz bērnu namu! Varēsi?
Un te nu es iekritu, sapratu, ka ar mani ir cauri.

Neatceros, kā novadīju pasākumu līdz galam, viss bija kā miglā tīts. Atgriezos mājas un neko nespēju padarīt: visu laiku acu priekšā rādījās Marka skatiens – pilns skumju un cerību. Es pat apsvēru domu, ka varētu viņu ņemt pie sevis, taču kurš gan atdos audzināšanā bērnu studentam bez pastāvīgiem ienākumiem?

Visu nakti vārtījos gultā, domādams, kā lai atrisina šo jautājumu. Bet no rīta pamodos ar atklāsmi!
Un jau astoņos no rīta klauvēju pie kaimiņienes Tamāras durvīm – pilnā ekipējumā, Salatēva tērpā.

Es nezinu, kā viņi vienojās – runā, ka pats galvenais ārsts “pieslēdza” savus “sakarus”, bet jau 31. decembrī es satiku Marku un Tamāru pie mūsu kāpņu telpas durvīm. Starojošā kaimiņiene mani iepazīstināja ar Marku un teica, ka viņš būs viņas viesis jaungada naktī. Marks neizskatījās pārāk jautrs un laimīgs, taču es viņa acīs vairs neredzēju skumjas.

Kad svētki beidzās, iestājās janvāris un Tamāra kļuva par Marka aizbildni.

Pagāja gads un Nataša mani atkal uzaicināja tēlot Salatēvu. Es nevarēju palaist garām tādu iespēju, bet, pirms devos savā misijā, nolēmu apciemot Tamāru un Marku.
Marks atvēra durvis, es viņam piemiedzu ar aci un jautāju: “Nu, ko, puikiņ, īsts Salatētis?”
– Īsts gan! – viņš nočukstēja un apķērās man ap kājām.
Un tajā brīdī es patiešām sajutos kā īsts Brīnumdaris.

Anastasija Ivanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustracija: Joel Robinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s