Kad tevi sagaida…

Kāda sieviete izšķīrās no sava vīra. Kaut kāda nieka dēļ. Viņš viņu nesagaidīja lidostā. Un, kas? Vai tad maziņa? Var taču izsaukt taksometru un lieliski atbaukt līdz mājām. Nauda ir. Kāda jēga pērties tik tālu, terēt naudu un laiku, ja ērtāk paņemt taksometru un pašai aizbraukt? Tā viņa arī izdarīja.

Kad ienāca dzīvoklī, vīrs sēdēja pie datora; pagriezās pret viņu un teica: “Tu esi mājās? Sveika!” un atkal ienira ekranā. Vai nu spēlēja kādu spēli, vai strādāja, grūti pateikt. Viņš vienmēr bija pie datora. Vai arī uz dīvāna ar planšeti. Vai arī darbā. Un viss bija normāli, pat labi, arī hipotekāro kredītu viņi maksāja un dažkārt kopā aizgāja uz kino.
Viss bija normāli! Bet viņa aizgāja. Un neviens nesaprata, kas vainas. Viņa pati neko paskaidrot nevarēja. Taču tas ir tik svarīgi, ka mūs sagaida.

Un vilciens lēnītiņām pieripina pie perona, lēni, lēnītiņām. Un visi, aizkariņus pavilkuši, skatās pa norasojušiem logiem – kur tad manējie? Kur sagaidītāji? Ir tik bailīgi, neieraudzīt savējos sagaidītāju pūlī. Bet uz perona drūzmējas cilvēki, daudzi pat ar ziediem. Un visi iet līdzi vilcienam, skatās logos  lai ieraudzītu savējos. Un priecīgi sagaidītu.
Iespējams, ka pēc tam atkal būs strīdi, apvainošanās, sīki risināmie jautājumi, sarunas ne par ko; taču satikšanās brīdis – tas ir tik laimīgs.

Tas ir mīlestības brīdis, kad redzi sev mīļu seju. Un gribās ceļa biedriem saukt – redziet, mani sagaida!!!! Vīrs, mamma vai tētis, vai vectētiņš ar vecmāmiņu! Vai draugi! Skatieties!

Lūk, viņi! Un arī tad, kad esi atlidojis ar lidmašīnu, pēc sena ieraduma ar acīm meklē savējos. Kaut gan pats esi teicis, lai nesagaida, kam tādas klapatas? Izsaukšu taksi un aizbraukšu mājās. Vai tad maziņa, vai?! Maziņus sagaida. Kā piedzimstam – tad sagaida. Ar baltu puķu pušķi, smaidīgām sejām, jauniem ratiņiem…. Stāv, gaida un mīņājas – sagaida, tātad mīl. Tā ir mīlestība.

Kad mūs sagaida, tā ir nesavtīga mīlestība. Tāda pavisam reti sastopama. Un šī sieviete saprata, ka viņu nemīl. Nemīl kā nākas. Ar sirdi un dvēseli. Vienkārši dzīvo blakus…. Un aizgāja.

Un apprecējas ar citu cilvēku, kurš sagaida. Un viņa viņu sagaida, kaut arī tas nav īpaši saprātīgi un ērti…

Es domāju, ka tur, citā pasaulē, mūs arī sagaida. Kā uz perona, mūsu mīļie. Un mēs viņus uzreiz atpazīstam pūlī, starp nepazīstamajiem. Un tiecamies pie viņiem, un apskaujam, un dodamies kaut kur – mājās, pļāpājot un stāstot jaunumus. Tā ir mīlestība.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s