Katra diena ir pirmā tavā dzīvē

Katra diena ir pirmā tavā dzīvē. Dzīvo šo dienu tā, it kā šodien būtu no jauna piedzimis. Tev ir tavs personīgais uzdevums. Ja uz mirkli atvērsi acis – šeit un tagad un vienmēr kustībā, – tu ieraudzīsi, ka tajā viss ir pietiekami. Šodiena ir pilnīga un pabeigta pati par sevi.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Īstenība mainās katru mirkli un tajā pat laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Tev ir tikai šis elpas vilciens. Izelpojot tev svarīgai jābūt tikai šai izelpai. Ieelpas brīdī ieelpai jābūt pēdējai tavā dzīvē. Parasti mēs kļūdāmies, kad domājam, ka tur jābūt vēl kaut kam: mums šķiet, ka mums jāspēlē “tēva” loma saviem bērniem un “vectēva” loma saviem mazbērniem. Taču tajā pat laikā viss pastāv tikai sev – mazdēls ka mazdēls, vectēvs ka vectēvs, dēls kā dēls. Tāpat kā izelpa – tā ir pilnīga izelpa, un ieelpa – tā ir tikai šī viena ieelpa. Atslābsti!

Tikai tad, ja kaut kas eksistē pilnībā priekš sevis paša, atsevišķs un caurspīdīgs, tad tas vienlaicīgi ir arī vienots vesels ar visu Visumu.

Mācīties nozīmē meklēt ceļu – un tas nozīmē meklēt pašam sevi.

Vai eksistē ceļš neatkarīgs no tavas dzīves? Iet pa ceļu nenozīmē neko citu, kā noskaidrot jautājumu, par ko vispār runa šajā dzīvē.

Mēs vienmēr esam neapmierināti, pat paši ar sevi un tāpēc pastāvīgi cenšamies kļūt citi. Taču tas ir tas punkts, kurā sākas ilūzijas. Tu neesi neviens cits, kā tas, kurš šajā pat brīdī neapmierināts ar sevi dzīvo šo dzīvi. Neviens cits nevarētu būt tavā vietā. Un viss, ko tu šajā brīdī domā, gribi un dari – esi tu pats, neaizvietojams, tāds, kāds esi – un tas nozīmē, ka nav nekāda “patiesā Es” izņemot to “neapmierināto Es” šeit un tagad.

Tu brīnies, kāpēc cilvēks tev pretī skatās ar tik niknu skatienu? Varbūt tāpēc, ka tu pats dusmojies uz viņu – bet viņš vienkārši skatās atpakaļ ar tādām pašām dusmīgām acīm. Ko tu jūti pret citiem, tas atspoguļojas viņu attieksmē pret tevi.

“Putns dzied, zieds smejas – paši par sevi, gluži dabiski”. Un viņiem pat prātā neienāk doma: “Es tūliņ ar savu dziesmu atstāšu iespaidu uz Savaki”. Vai arī: “Vai esi akls? Vai tad tu neredzi, cik skaisti es te ziedu?”. Putns vienkārši dzied, zieds vienkārši zied – un tādā veidā viņi realizē paši sevi kā pašus sevi ar savu pašu palīdzību.

Dzīvē nav ne laimes, ne nelaimes. Viss atkarīgs no tava personīgā viedokļa: ir cilvēki, kuri pat vislielākajā laimē vēl joprojām cīnās ar savām ciešanām.

Dzīve ir sapnis, kuru tu radi ar savām koncepcijām. Ja tu saki, ka tev patīk dzīve, tad dzīve tev patīk. Ja tu saki, ka tev tā ir apnikusi, tātad tev tā apnīk.

Lai kas ar tevi notiktu: ja tu to mērīsi ar bezgalības lineālu, tu redzēsi, ka tajā nav nekā īpaša. Tāpat arī, ja tev kāds kaut ko uzdāvinās: tu no prieka lēksi līdz griestiem, taču patiesībā tajā nav nekā īpaša.

Daudzas lietas šajā dzīvē ir vienkārši prāta produkti: jēdzieni, kuriem mēs esam uzvilkuši apģērbu. Mums jāatgriežas pašiem pie sevis, jāatmostas pašiem pret sevi, un jāierauga pasaule tāda, kāda tā ir, absolūti kaila, bez mūsu fantāzijām. Viss, ko esam iemacījušies, viss, ko esam sagrābstījušies, viss mums ir jāaizmirst. Savādāk mēs visu laiku ļaujam sevi vest šīm uzkrātajām zināšanām, ko esam ieguvuši skolās un ieraudzījuši televīzijā.

Tikai prāta punduri aizraujas ar to, kas rakstīts grāmatās. Tev jaiemācās atšķirt patiesība no savām fantāzijām. Kad tu lasi, lasi pats sevi, radi pats sevi. Tu tikai tad esi tu pats, kad atstāj aiz muguras visas teorijas.

Ir ļoti svarīgi, lai tu saprastu cilvēkus. Un, ja tu vēlies kaut ko kaut kam paskaidrot, tev ir vajadzīga ļoti laba intuīcija: tikai tad, ja tu sapratīsi sava sarunu biedra redzes punktu, no kura tas skatās uz lietām, tu varēsi viņam paskaidrot visu tā, lai viņš tevi saprastu.

Ja tu kādu lamā, tu nedrīksti būt naidīgs savā sirdī. Tev vienmēr jābūt pietiekami lielam plašumam, lai nākamajā brīdī atkal varētu iesmieties. Vienmēr, kad es uz kādu kliedzu, tad savā sirdī smejos.

Ja saule spīd, ļauj tai spīdēt; ja sniegs snieg, ļauj lai tas snieg. Tev jāvēro visa telpa kopumā nevis tikai tavs personīgais izgriezums no tās. Taču cilvēki dod priekšroku radīšanai, tā vietā lai pieņemtu dabu tādu, kāda tā ir.

Tavs ķermenis, tāds, kāds tas ir, izstaro patiesības gaismu. Vienīgais, kas stāv šai gaismai ceļā, ir tavs prāts, kurš centīgi vērpj intrigas.

Ja tu pēkšņi aizmirsīsi visus savus slēptos nodomus un plānus un pavērsies sev apkārt ar atvērtām acīm un ausīm, neko necenšoties noķert, tu ieraudzīsi, ka viss ir labi tāds, kāds tas ir.

Esi pilnībā tu pats. Katrā vietā, katru mirkli, tev stingri jastāv ar kājām uz zemes.

Netērē bezjēdzīgi nevienu savas dzīves mirkli.

Tev katru dienu jārada sava dzīve. Un tavai šodienai jāiestiepjas mūžībā. Nepadari to par vakardienas domu kopiju. Tavām šodienas domām jābūt absolūti brīvām.

Būt brīvam no domām nozīmē pieņemt sevī bezgalīgo.

Kodo Savaki Rosi – Dzen meistars
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s