Un maskas krīt

Reiz es uz darbu atnesu mazu klaiņojošu kucēnu.
Tā sanāca. Atradu to piecas minūtes pirms darba dienas sākuma. Viņš bija netīrs un lempīgs kranča dēls. Es viņu paslēpu kabineta stūrī, bet kucēns visu laiku no turienes izlīda un smilkstēja. Rezultātā viņu ieraudzīja visi mani kolēģi.
… un pie manām kājām nokrita visas cilvēciskās maskas.
Lūk, ļoti labestīgā un runātīgā sekretārīte Marina. Jauna un smaidīga. Viņas prasmīgi uzkrāsotā sejiņa kucēnu ieraugot, dīvainā veidā sašķobījās – “Aleksej Aleksandrovič! Vai esat prātu zaudējis?! Tādu netīrību, birojā!” Un viņas skaistā, labestīgā maska sīkos gabaliņos sašķīda pavisam netālu no kucēna, kurš jautri, asti luncinādams skatījās viņai acīs.
Lūk, apkopēja, Ņina Vladimirovna. Mūžīgi piekususi, burkšķoša, nikna uz visiem sieviete gados. Pekšņi viņas grumbu izvagotā seja atplauka smaidā: “Ai, kas te mums tāds maziņš, ar tik smuku astīti. Kāds jauns apmeklētājs vai personīgās darīšanās atnācis?!” Un pie manām kājām gulēja nomesta nikna maska, bet es ieraudzīju labestīgu un sirdssiltu seju…
Bet, lūk, mans kolēģis Sergejs Ivanovičs. Vienmēr pakalpīgs un laipns, atsaucīgs un visus mīlošs cilvēks. Gan anekdoti izstāstīs, gan uzsmaidīs ikvienam. Bet tajā dienā viņš nenāca tālāk par mana kabineta slieksni. Slimīgi sarāvies, viņš paziņoja, ka klaiņojoši dzīvnieki parnēsā netīrumus un slimības…. Un pie mana kabineta sliekšna gulēja netīra, smaidīgas liekulības maska…
Bet visvairāk mani pārsteidza mans priekšnieks, Anatolijs Sergejevičs. Viņš vienmēr bija skarbs, neapmierināts un gatavs strīdiem ne sarunām. Taču šoreiz viņš vienkarši paziņoja: “Mja, Aleksej Aleksandrovič…. šķiet, tev šodien nepieciešams atvaļinājums… Tu, lūk, ko….paņem šo jaunekli un dodies mājās… Ir lietas, kas svarīgākas par darbu. Tikai tu kucēnu nekur nepamet…. Dzīva radība tomēr”… un kautrīgi noņēma nepieejama priekšnieka masku, kautrīgi smaidot mums ar suņuku, un pazuda aiz durvīm…
… pie manām kājām gulēja cilvēku, ar kuriem mes ikdienā daudzus gadus bijām blakus maskas… Bet pēkšņi es sapratu, cik slikti es viņus pazinu…
Aleksejs Prokurors
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s