Par rūpēšanos

Zoodārzā dzīvoja veca lapsa. Vairs jau ne dzīvoja, vienkārši vilka savas dzīves pēdējas dienas. Veca, sanīkusi un noplukusi. Un pie viņas būrī iemitināja lapsēnus – tā bija sanācis, ka viņi bija palikuši bez mammas. Un vecā lapsa sāka par viņiem rūpēties. Ieslēdzās instinkti. Un, ziniet, kļuva jaunāka – palika enerģiskāka un pūkaināka. Rūpējoties atguva jaunību, enerģiju un veselību. Un vēl brīnumainā kārtā nodzīvoja vairākus gadus, kamēr lapsēni izauga un kļuva patstāvīgi.

Tā kā rūpes par kādu, lai cik dīvaini tas nebūtu, pagarina mūžu. Un arī cilvēks tā iegūst jaunas iespējas. Viņam tiek dots jauns resurss – jo tas ir vajadzīgs. Vajadzīgs sociumam, baram, lapsēniem vai citiem cilvēkiem, – tas nav tik būtiski. Svarīgākais ir tas, ka vajadzīgs. Bet, ja ir vajadzīgs – tātad dzīvos.

Un arī mēs dažkārt žēlojamies un stāstam: “kad gan es atpūtīšos? Esmu piekusis no rūpēm un kreņķiem! Mūžīgi par kādu jāgādā, kādam kaut kas jādod, nevar normāli naktīs izgulēties, jāpārdzīvo, jātērē nauda un nervi – cik tad var!!?”

Bet patiesībā, ar to mēs arī dzīvojam un esam dzīvi. Un tādā veidā atjaunojamies. Kļūstam veselāki un pūkaināki, – tā tas pasaulē iekārtots. Vienkarši un saprātīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Alex Andrews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s