Dažkārt tu satiec cilvēku un nesaproti – kas par lietu? Cilvēks kā cilvēks. Parasts, it kā normāls. Runā, elpo, kustās, smaida, dzīvo tik. Viss viņam it kā kārtībā… Taču kaut kas ir ne tā…. It kā kaut kā pietrūkst.
Šodien sapratu, ka šie cilvēki ir kā bākas, kas stāv okeāna, jūras vai upes krastā. Iestājas nakts, un izrādās, ka šīs bākas nedeg. Nerāda ceļa gaismu…
It kā dzīva, darbojoša bāka. Bet pēc būtības – nedzīvs, nekam nederīgs tornis.
Nepārstājiet mīlēt! Visos laikos, pie jebkuriem režīmiem un valdniekiem, it visos plašumos, jebkurā materiālajā stāvoklī – bagātībā vai nabadzībā…. Lai cik sarežģīti vai grūti būtu. Un īpaši tad, kad ir ļoti smagi un gandrīz nemaz nav spēka. Kad gribas aizbēg vai lidot vienkarši lejup pa trepēm.
No visa un visiem… Kad viss šķiet bezjēdzīgs, necaurredzams un nepanesams…. piecelieties un, kamēr vien ir spēks, aizdedziet uguni.
Tāpēc, ka tieši tādās vētrās bez mūsu “ceļa gaismiņām” bojā iet dzīvi cilvēki, sasitoties pret aukstajām vienaldzības klintīm dažus metrus no mūsu tukšajām, nedzīvajām bākām.
© Klauss T
Foto: Ray Bilcliff
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 