Tiesības atteikt

– Es gribu, lai tu man pārskaiti visu savu algu. Tu to izdarīsi manis dēļ? – es palūdzu kādai no savām klientēm mūsu terapijas sesijā.

– Nu, nē.

– Kāpēc, nē. Vai tad tev žēl?

– Tā taču ir mana nauda un man arī tā ir nepieciešama.

– Nu, un? – es nerimos. – Nopelnīsi vēl! Neesi tik skopa!

– Piedod, taču es nevaru tā rīkoties.

– Par ko tu tagad atvainojies?

– Nuuu… tu taču man lūdzi, bet es atteicu.

– Vai tev nešķiet, ka mans lūgums, maigi sakot, ir tāds….. drusciņ bezkaunīgs?

– Jā, šķiet.

– Taču es tev neticu! Nedzirdu tavu sašutumu. Šķiet, ka, ja es vēl nedaudz tev uzspiedīšu, tu piekritīsi. Atsaki man tā, lai es tev noticētu!

Kliente saņēmās un tad skaļi un skaidri noskaldīja:

– Nē!!!! Es nedošu tev savu naudu. Tā ir MANA!!!!

Un pēc tam sāka raudāt.

Izrādījās, ka jau no agras bērnības viņai nebija bijušas tiesības atteikt. Tas lika viņai teikt “jā” pašiem nekaunīgākajiem lūgumiem un prasībām. Gan apkārtejo, gan pašas bērnu.

Nepārliecinātība ir galvenais iemesls, kuras dēļ mammai neizdodas nospraust robežas attiecībās ar saviem bērniem.

Kad tu atgriez sev savas tiesības atteikt, tad kopā ar tām pārējiem cilvēkiem atgriežas arī “dzirde”. Un viņi daudz mundrāk atsaucas lūgumiem (oooo, kāds brīnums!) un pārstāj ignorēt tavus “nē”.

Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог
Foto: Spencer Davis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s