Viss normāli

Es nezinu, kur sākas šis brīnišķīgais periods, kad pēkšņi saproti: lai kas arī nenotiktu – “viss normāli”.

Tas nepiespiestais miers, kuru vienmēr esmu apskaudusi.

Arī tagad turpinu apskaust, tikai jau pati sevī.
Kad kāds aiziet no tavas dzīves un tu skaidri zini – ka tas ir uz labu.

Nepārstājot just skumjas, vienkārši saproti, ka ir tie, ar kuriem ir pa ceļam, bet citi – ar kuriem noteikti nav.
Tā ir brīnumaina sajūta, kad sev tādos ierastos pārdomu brīžos, pēc kuriem agrāk bija kauns, tagad dvēselē ir absolūti klusi un mierīgi.

Lēnām malkojot kafiju tu domā: eh, kas izaudzis, izaudzis.

Kad redzi, ka pēc kārtējā ieraksta Facebook palicis par 50 draugiem mazāk. Un nav ne panikas ne trauksmes, par to, ka tu būtu kaut ko izdarījusi ne tā.

Un nākamajā dienā tev jau ir +100. Un tu nejūties izbrīnīts vai stipri šokēts.
Vienkārši tā tam ir jābūt.

Tā ir sajūta
Absolūti negaidīti.
Tu pēkšņi ievēro, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.
Nevis viens vai divi.
Patiešām tik daudz, ka tu vari izvēlēties.
Un to, kas tev der ir  p i e t i e k a m i   d a u d z.
Un no tā rodas tads vieglums ķermenī. Un tāda drosme.

Un skaidrība.
Kad nevajag aizsargāties pret agresiju – pietiek vienkārši aiziet.
Kad nevajag nevienam neko pierādīt – vienkārši atstāt cilvēkus ar viņu redzējumu par tevi.
Un atlaist.
Kad nevajag nopelnīt – tevi atradīs un novertēs tie, kam vajag.

Anastasija Zagrjadska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: sobiratelzvezd.ru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s