Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s