Es atceros vēl no bērnības… man šķita, ka pieaugušie noteikti ir ļoti gudri, varoši un visu zinoši. Bet es, maziņa, blakus mammai vispār ne no kā nebaidījos. Mamma, taču!!!
Kaut kur braukt vilcienā, vai naktī ar taksometru, vai ieiet dziļi mežā… Un vienmēr šķita, ka nav tādas problēmas, ko pieaugušais nespētu atrisināt. Īpaši mamma, piemēram. Taču, ja nevar, tātad droši vien tam šobrīd nav laiks. Pieaugušie taču ir tik aizņemti. Un noteikti aizņemti ar ļoti svarīgām lietām.
Bet pēc tam mēs pieaugam, un izrādās, ka pieaugušie – viņi ir tādi paši ka mēs. Tikai nedaudz vairāk pieredzes, piesardzības, baiļu…
Un mūsu bērni skatās uz mums un domā, ka mēs esam paši gudrākie, stiprākie un ne no kā nebaidāmies, ka mēs varam atrisināt jebkuru problēmu…
Un mēs vedam viens otru pie rokas – lielais bērns un maziņais – un neko viens par otru pilnīgi skaidri nezinām.
Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 