Par panākumiem un lepnību

saullēkts9

Reiz es sāku ievērot, ka neprotu pieņemt savus panākumus. Kā tikko kaut ko sasniedzu, vai man kaut kas sāk izdoties, manī sāk augt mans svarīgums… pēkšņi parādās augstprātīga pašvērtība… lepnība.

Es sajutu, ka man nepatīk šāda mana attieksme pret saviem sasniegumiem… rodas kaut kāds iekšējs diskomforts…
Kaut arī biju lasījusi Sergeja Lazareva grāmatās par to, ka prieka sajūta jāatdod Dievam, nezin kāpēc šajos mirkļos par to aizmirsās… un tā – katru reizi. Daudzus gadus meklēju savas lepnības iemeslus…. pacietīgi un mērķtiecīgi.

Reiz, vēl padomju laikos, kādā avīzē izlasīju rakstu par Mstislavu Rostropoviču un manī ļoti norezonēja izteiciens “Veiksme nomierina lielo, pārsteidz parasto un uzpūš mazo cilvēku”… Vairākas reizes pārlasīju šo rakstu un pārrakstīju sev šo domu… domu, kuru apdomāt vēl un vēl…

Interesanti, es domāju, kurai cilvēku kategorijai es varu pieskaitīt sevi? Un sapratu, ka ik reizi, kad esmu kaut ko sasniegusi, manī uzpūšas lepnība…. tātad, es esmu mazs cilvēks… Tas bija ļoti negaidīts atklājums… un fakts!

Pēc kāda laika jutu, ka esmu pieņēmusi mazo cilvēku sevī, kurš uzpūšas pie katriem panākumiem… nedaudz paskumu un nolēmu kļūt par cilvēku, kuru veiksme nomierina…

Ļoti centos sajust šo stāvokli savu mazo un lielo sasniegumu laikā… Mērķis bija uzstādīts un iekšējais darbs sācies… Tagad es skaidri sāku ievērot, kā es uzpūšos katru reizi, kad kaut ko sasniedzu un iekšēji atzīmēju, ka vēl joprojām tā ir maza cilvēka reakcija. Turpināju mainīt savu attieksmi. Pagāja gadi…

Pēkšņi kārtējā panākuma laikā es sapratu, ka par brīnumu sev, es to pieņemu… vai tiešām tie ir mani panākumi?… vai tiešām man tas izdevās un tad iedomājos, ka, iespējams, jau esmu tikusi līdz parasta cilvēka reakcijai uz panākumiem… Paldies Dievam!!!!..

Gadi iet, dzīves uzdevumi kļūst sarežģītāki un mans iekšējais darbs turpinās – galvenais saglabāt Mīlestību pret Radītāju, neskatoties uz kritieniem, grūtībām, zaudējumiem un sāpēm… lēni, bet mērķtiecīgi. Cenšoties saglabāt Mīlestību, es sapratu, ka tā arī ir nomierināšanās panākumu laikā. Nedomāju, ka varu sevi pieskaitīt lielajiem, es esmu parasts cilvēks, kurš cenšas veiksmes un neveiksmes savā dzīvē uztvert ar mieru un mīlestību dvēselē. Tā, lūk!

Autors: Nodira Abdullajeva “Oфициальная группа Лазарева С.Н.”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s