Stāsts par izglābto laulību

viņš un viņa

Pazīstamais amerikāņu rakstnieks Ričards Pols Evanss stāsta par to, kā pavisam vienkārša frāze palīdzēja izglābt viņa laulību.

Mana vecākā meita Dženna nesen man teica: “Kad es biju maziņa, vairāk par visu es baidījos, ka jūs ar mammu izšķirsieties. Bet, kad man palika 12 gadi, es nolēmu, ka, iespējams, tas pat būs labāk – jūs taču pastāvīgi strīdējāties!” Un tad viņa pasmaidīja un teica: “Es esmu ļoti priecīga, ka jūs, mīļie, tomēr salabāt”.

Daudzus gadus mēs ar sievu Keriju izcīnījām sīvas cīņas. Palūkojoties atpakaļ, es ne parāk labi saprotu, kā mēs vispār varējām apprecēties, – mūsu raksturi bija tik ļoti nesaderīgi. Un jo ilgāk mēs dzīvojām laulībā, jo spēcīgāk izpaudās šīs pretrunas. Bagātība un slava mūsu dzīvi nepadarīja ne par matu vieglāku. Gluži otrādi – problēmas arvien vairāk samilza. Spriedze attiecībās sasniedza tādu intensitāti, ka gaidāmā turneja sakarā ar manas jaunas grāmatas izdosanu un popularizēšanu, man šķita kā atbrīvošanās, lai arī īslaicīga.

Mēs strīdējāmies tik bieži, ka vairs nebija iespējams iedomāties mūsu mierīgu kopdzīvi. Mēs viens otru grauzām un abi ļoti cītīgi slēpām savas sāpes aiz biezām cietokšņa sienām, kuras bijām uzslējuši katrs apkārt savai sirdij. Mēs atradāmies uz šķiršanas sliekšņa, un to bijām jau neskaitāmas reizes apsprieduši.

Es biju turnejā, kad vadzis plīsa. Kārtējo reizi pa telefonu bijām ne pa jokam sastrīdējušies un Kerija nometa klausuli. Es biju nikns, jutos bezspēcīgs un absolūti vientuļš. Es sapratu, ka esam sasnieguši robežu, un es vairs to nevaru izturēt.

Un tad es vērsos pie Dieva. Varētu pat teikt – “uzklupu Dievam”. Nezinu, vai to var nosaukt par lūgšanām – to, ko dusmās kliedzu tajā mirklī, taču tas manā atmiņā iegūla uz visiem laikiem.

Stāvēju dušā Atlantas viesnīcā un kliedzu Dievam, ka šī laulība ir kļūda, ka es tā vairs nevaru dzīvot. Jā, es ienīstu ideju par šķiršanos, taču sāpes par mūsu kopdzīvi mani ir nomocījušas.

Es jutu ne tikai dusmas, bet arī apmulsumu. Es nespēju saprast, kāpēc mums ar Keriju kopā ir tik grūti. Dziļi Dvēselē es zināju, ka mana sieva ir labs cilvēks. Un es esmu labs cilvēks. Tad kāpēc mums tik grūti ir sakārtot savas attiecības? Kāpēc esmu apprecējis sievieti, kuras raksturs tik ļoti neder manējam? Kāpec viņa negrib mainīties?

Gala rezultātā, aizsmacis un salauzts es turpat vannas istabā apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. No izmisuma tumsas pēkšņi nāca atklāsme. Rik, tu nevari viņu izmainīt. Tu vari izmainīt tikai sevi. Un es sāku skaitīt lūgšanas. Dievs, ja es nevaru viņu izmainīt, tad, lūdzu, izmaini mani. Es lūdzos ilgi, bija jau vēls, pāri pusnaktij. Es lūdzos lidmašīnā, atceļā uz mājām. Es lūdzos uz mājas sliekšņa, kur mani sagaidīja mana aukstā sieva, kura, visticamāk mani neapbalvos pat ar skatienu. Tonakt, kad mēs gulējām mūsu gultā tik tuvu viens otram un vienlaicīgi tik tālu, es sapratu, kas man jādara.

Nākamajā rītā, vēl gultā esot, es pagriezos pret Keriju un jautāju: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija dusmīgi uz mani paskatījās: “Ko???”

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa nogrieza, kā ar nazi. – “Kāpēc tu pēkšņi tā jautā?”

“Tāpēc, ka es nopietni tā domāju”, – es teicu. – “Es vienkārši gribu zināt, kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Viņa ciniski uz mani paskatījās: “Tu gribi kaut ko izdarīt? Lieliski, tad izmazgā virtuvi!”

Izskatījās, ka viņa domāja, ka es uzsprāgšu no niknuma. Es pamāju ar galvu: “Labi”.

Es piecēlos un izmazgāju virtuvi.

Nākamajā dienā es jautāju to pašu: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Sakārto garāžu!”

Es dziļi ievilku elpu. Tajā dienā man bija ļoti daudz darāmā un es sapratu, ka viņa to saka tāpēc, lai mani kaitinātu. Tā vien gribējās ko riebīgu atbildēt.

Tā vietā es teicu: “Labi”. Es piecēlos un turpmākās divas stundas tīrīju un kārtoju garāžu. Kerija nezināja, ko domāt. Pienāca nākamais rīts.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa teica. – Tu neko nevari izdarīt. Lūdzu pārstāj šo!”. Es atbildēju, ka nevaru, tāpēc, ka apsolīju sev. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” – “Kāpēc tu to dari?” – “Tāpēc, ka tu man esi dārga. Un mūsu laulība man ir dārga”.

Nākamajā rītā es jautāju to pašu. Un arī nākamajā. Un nākamajā. Pēc tam otrās nedēļas vidū notika brīnums. Kad atkal biju uzdevis savu jautājumu, Kerijas acīs sariesās asaras un viņa sāka raudāt. Nomierinājusies viņa teica: “Lūdzu, pārstāj uzdot šo jautājumu. Ne jau tevī ir problēma, bet manī. Es zinu, ka ar mani ir tik smagi. Un es nesaprotu, kāpēc tu vēl joprojām esi man blakus”.

Es maigi paņēmu viņu aiz zoda, lai paskatītos acīs. “Tāpēc, ka es tevi mīlu” – es teicu. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Tas man tev jājautā”.

“Jājautā, bet ne tagad. Tagad es vēlos mainīties. Tev tikai jāzin, cik tu daudz man nozīmē”.

Sieva nolieca galvu man uz krūtīm. “Piedod, ka es tik stulbi uzvedos” – viņa teica.

“Es tevi mīlu” – teicu es.

“Un es tevi mīlu” – viņa atbildēja.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija maigi paskatījās man acīs un jautāja: “Varbūt mēs varam kādu laiciņu pabūt divatā? Tikai tu un es?”

Es pasmaidīju: “Es ļoti to vēlētos!”

Es turpināju uzdot šo jautājumu vairāk kā mēnesi. Un mūsu attiecības uzlabojās. Beidzās skandāli un strīdi. Un pēc tam sieva sāka man jautāt: “Ko tu vēlētos, lai es izdaru? Kā man kļūt par labāku sievu tev?”

Siena, kas gadiem ilgi bija mūs šķīrusi, sabruka. Mēs sākām atklāti sarunāties, par to, ko vēlamies savā dzīvē, un, kas darītu mūs laimīgus. Nē, mēs uzreiz neatrisinājām visas problēmas. Es pat nevaru teikt, ka mēs vairs nekad nestrīdējāmies. Taču mainījās mūsu strīdu daba. Tie notika arvien retāk un retāk un mums it kā nepietika tiem tās enerģijas, kas bija agrāk. Mēs tiem atņēmām skābekli. Neviens no mums vairs nevēlējās otru sāpināt.

Lūk, jau vairāk kā trīsdesmit gadus esam precēti. Es ne tikai mīlu savu sievu, bet viņa man ļoti patīk. Man patīk būt kopā ar viņu. Viņa man ir vajadzīga un es viņu iekāroju. Daudzas mūsu atšķirības ir kļuvušasa par mūsu kopējām stiprajām pusēm, bet tās, kas palikušas, izrādās, nebija mūsu strīdu vērtas. Mēs esam iemācījušies viens par otru rūpēties un, kas pats svarīgākais, mums abiem ļoti tas ir vajadzīgs.

Laulība prasa piepūli. Taču tieši tāpat piepūli prasa gan bērnu audzināšana gan rakstniecība, gan darbs ar savu ķermeni, lai uzturētu to labā fiziskajā formā, un viss pārējais, kas ir svarīgs un vērtīgs manā dzīvē. Iet kopā pa dzīvi ar savu mīļoto cilveku ir brīnišķīga Dieva dāvana. Un vēl es apzinājos, ka ģimene palīdz mums izdziedināties no tām brūcēm, ko mums rada pašas nepatīkamākās mūsu personības šķautnes. Mums visiem tādas ir, kuras paši sevī ne īpaši mīlam.

Laika gaitā es sapratu, ka mūsu stāsts bija daudz svarīgākas mācības laulībā ilustrācija. Jautājumu “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” ir vērts uzdot katram cilvēkam, kurš atrodas attiecības. Un tā arī IR īsta mīlestība. Romāni par mīlestību (es pats esmu sarakstījis vairākus tādus) parasti reducējas līdz mīlas neprātam un “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, taču “ilgi un laimīgi” nerodas no vēlmes privatizēt mīļoto cilvēku un piederēt otram. Reālajā dzīvē mīlestība nav tikai vēlme izjust iekāri pret kādu, bet patiesi un dziļi vēlēt viņam laimi – dažkārt pat upurējot kaut ko savu. Patiesa mīlestība nenozīmē padarīt otru cilvēku par savu kopiju, bet gan paplašināt mūsu personīgās iespējas – paust pacietību un rūpes par savu mīļoto cilvēku. Viss parējais ir tikai stulba egoisma izrāde.

Es negribu teikt, ka mūsu ar Keriju pieredze nostrādās katram pārim. Es pat neesmu pārliecināts, ka visiem pāriem, kuri atrodas uz šķiršanās sliekšņa noteikti ir vērts savu laulību saglabāt.

Taču es esmu bezgalīgi pateicīgs par iedvesmu, kas atnāca man tajā dienā kā vienkāršs jautājums. Es esmu pateicīgs, ka man vēl joprojām ir ģimene, un mana sieva (mans labākais draugs) pamostas man blakus gultā katru rītu. Un es esmu laimīgs, ka pat tagad, pēc desmit gadiem, laiku pa laikam kāds no mums pagriežas pret otru un jautā: “”Kā man padarīt tavu dienu labāku?””. Tieši tāpēc ir vērts mosties no rītiem.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s