Par pretenzijām

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar sevi, ar kaimiņiem, politiku, karstumu, ziemu, ģimeni, bērniem, kaķi, transportu, atvaļinājumu, vakariņām, pārdevēja darbu saldumu nodaļā, komunālajiem pakalpojumiem, parkingu un svētkiem. Un pat tad, kad viss ir labi, atradīs kaut ko vienīgo, kas ir slikts un griezīs to kā nodrillētu magnetafona lentu.

Mēs atgriežamies no atvaļinājuma! Ne no bērēm un ne no kara! Blakus sēž divas sievietes, melnas kā šokolādes batoniņi. Viņas atpūtās tajā pašā viesnīcā, kur mēs, un te pēkšņi, pavisam negaidīti es uzzinu daudz ko jaunu:

– Pludmale maziņa kā apendikss.
– Saule agresīva.
– Numuriņos pārāk daudz baltās krāsas.
– Brokastis galīgi “nevelk” uz četru zvaigžņu līmeni.
– Ingveru pasniedz tikai reizi divās dienās.
– Ekskursijas pārak nogurdinošas…

Es pārsēžos un tieši pie manas auss uzņem apgriezienus jauns dialogs:
– Kāpēc lidostā tik saspiesti? Visi vienā čupā. Un šitais resnulis. Kur vēl viņam lidot, viņš taču viens pats aizņem trīs krēslus.
– Kafija – gatavās samazgas, sendvičs – vakardienas.
Duty Free tik nenormāli lēni konsultanti.
– Tik pieticīgi, grīdas segums vietām gluži izvalkāts.

Mana draudzene nesen bija kāzās. Pietiekami greznās, dārgā restorānā. Ar kristālu, melnajiem ikriem un maziņu simfonisko orķestri. Bez tradicionālajiem kāzu rituāliem. Viņa man no rīta piezvanīja un sāka savu stastu ar pretenzijām.
– Iedomājies, šampanietis bija silts, bet piparmētru panna cotta pārāk stipri garšoja pēc citrona. Līgavas kleita nebija iespaidīga, pārāk parasta, kā francūžiem, bet kokteiļkleita vispār izskatījās pirkta tirgū. Stulbs slaidšovs, pilnīgi blāva pirmā deja un kāzu vadītājs atgādināja centrālās televīzijas diktoru.

Paziņas nopirka dzīvokli jaunajā projektā. Zvanu, lai apsveiktu un dzirdu:
– Ai, par ko tu runā? Par kādu prieku? Zini, cik remonts sanāks dārgs? Lustra – desmit tūkstoši, angļu papīra tapetes – trīs tūktoši par katru rulli, durvis starp istabām – ozolkoka, no divpadsmit, parketa loksne – pusotrs par kubu.

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar lupu meklē “mīnusus”, nepievēršot uzmanību milzu lielajam, treknajam “plusam”. Žēlojas, pukst, kritizē, nosoda, šausminās, aizmirstot, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un labais tajā ir tieši puse.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s