Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s