Pārmaiņu trūkums

gaidit vilcienu

Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.

Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.

Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.

Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.

Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.

Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.

Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas  metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.

Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.

Piekrist nozīmē atļaut būt.

Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.

Jūlija Minakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s