Redzesloks vai viedoklis

aizvainojums44

Mēs esam raduši pastāvīgi spriest par citiem pēc sevis:
– Es gan tā nebūtu teikusi un tik zemiski nebūtu rīkojusies. Un ne par ko neuzvilktu tādas tantu kurpes. Un nekad nebūtu ar mieru dzīvot ar tādu ķēmu un pārcelties uz sazin kādu tur meža nostūri.

Atceros, reiz gulēju slimnīcā un ļoti ilgi nevarēju atveseļoties. Temperatūra kāpa ārā pa ausīm, bet es vienalga katru rītu piecēlos, nopūderēju seju un lidoju lejup pa kāpnēm no piektā stāva.

Sanitāre, kas stūma ar tīrīšanas līdzekļiem piekrautos slimnīcas ratus, ķēra pie sirds un stenēja: “Trakā! Tev taču vairs dzīvas vietas nav atlicis!”. Bet es, ar rokām pieturot savas sašūtās brūces, jau baroju hospitāļa suņus un vācu salvijas sēklas. Bet palātas kaimiņiene pēc nenozīmīgas operācijas gulēja gultā un stenēja, un no rīta līdz vakaram gaidīja vīru, lai tas viņu ar karotīti pabarotu un palīdzētu uzvilkt apakšbikses. Es viņu nosodīju. Smējos un neko negribēju dzirdēt par zemu sāpju slieksni.

Mans draugs desmit gadus nebija sarunājies ar savu māti. Viņš nebrauca ciemos, nezvanīja un nerakstīja vēstules savā smieklīgajā rokrakstā. Daudzi viņu nosodīja: “Kā tu tā vari! Tā taču ir tava māte! Pēc tam sev elkoņus grauzīsi!”. Tikai es atceros, kā viņa māte ar koka mietu sita viņam par galvu pat par visniecīgāko pārkāpumu. Un kā viņam periodiski tika uzliktas šuves, bet viņš visiem paskaidroja, ka iekritis kanalizācijas akā. Tajā viņš krita vismaz desmit reizes. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi apstādināja viņas nežēlīgo, pacelto roku un viņa briesmīgā balsī iekliedzās: “Tu man vairs neesi dēls!”. Un viņš aizbrauca – tāds kā stāvēja, un pēc tam ne reizi vien pacietīgi klausījās, kā meitenes, kuras izaugušas siltumnīcas apstākļos, pēļos gulējušas un ar kaktusu marmelādes kruasāniem barotas, dziedāja viņam par dēla pienākumu un līdzjūtību.

Reiz pie mums atnāca ciemiņi. Pieticīgi, inteliģenti cilvēki ar savu mazo dēlu. Puikam bija apmēram septiņi gadi. Viņš klusiņām sēdēja maliņā, ar rociņām aizklājis uz asfalta nobrāztos ceļgalus, un gausi knibijnāja kotleti ar kartupeļu biezeni. Bet, kad tika uzvārīta tēja un uz galda uzlikts trauciņš ar konfektēm, puika pielēca kājās gluži kā kaučuka bumbiņa un sāka bāzt kabatās “Sarkanās magones”. Es viņu ar skatienu nospiedu kā tarakānu, bet viņa mamma samulsusi pieliecās man un čukstēja:

– Es nespēju viņu atradināt no šī briesmīgā ieraduma. Viņš visu laiku krāj. Mājās mums nemēdz būt šokolādes konfektes. Labi, ja ir nauda griķiem un augu eļļai.

Mēs nevaram sajust citu zobu sāpes, izdzīvot kaimiņa bērnību un pārvarēt citu kilometrus. Saprast ķīnieti, kurš uzskata par apvainojumu, ja tējas trauciņa snīpis pavērsts pret viņa krūtīm, un angli, kurš šausminās par frizieri, ja bārdas mašīnītes vads netīšām pieskāries viņa augstdzimušajam vaigam.

Kādam pastāvīgi ir karsti, kādam – auksti. Kāds mīl braukt ar panorāmas ratu, bet kāds nespēj pakustēties no bailēm jau trīs metru augstumā. Vieni lasa detektīvus, otri “Daodedzin”. Dāņi nekad nesapratīs Somālijas iedzīvotājus, sieviete bez bērniem – piecu bērnu māti, paēdušais – izsalkušo, bet redzīgais – neredzīgo. Mums ir tikai mūsu pašu pieredze, pašu pasaules izjūta un sašaurināts redzesloks. Un būtu tomēr labi to paturēt pie sevis.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s