Nenormālais

nenormālais

Viņš jau no bērnu dienām bija nenormāls. Staigāja un visiem smaidīja. Pie kam – smaidīja uzreiz ar visu ķermeni. Vai tu proti smaidīt ar visu sevi? Bet Viņš prata.

Kaut kā nedaudz sāniski saliecies, nedaudz no apakšas, aizlicis vienu roku aiz muguras, bet otru – pie vaiga, skatījās acīs un pat vēl dziļāk, tieši smadzenēs, tā izsaucot neērtības sajūtu ar savu debīlo patiesumu un stulbo bezpalīdzību…

Visas pagalma dzīvās radības bija Viņā iemīlējušās. Kaķi un suņi Viņam sekoja strīpā. Vienkārši staigāja līdzi kā magnetizēti. Kad Viņš apsēdās uz vecā celma skvēra pašā malā, visi dzīvnieki sasēdās ap Viņu un skatījās Viņam acīs. Viņš sēdēja, kaut ko čivināja savā putnu valodā… Koptie mājas suņi, sākot no cēlajiem dalmāciešiem līdz pat muļķa kabatas kucītēm ar bantītēm galvvidū, uzreiz prasījās ārā. Saimnieki tos mierīgi laida, zinot, ka kamēr uz celma sēž Nenormālais, viņu mīluļi nekur nepazudīs.

Mājas kaķi rāpās ārā pa vēdlodziņiem. Mammas savus bērnus mierīgu sirdi laida laukā, un tie uz augšu palēkdamies skrēja pie Viņa un bāza tam kabatās ledenes un sīknaudu. Viņš pacēla no zemes akmentiņus un dāvināja tos bērniem. Bērni tos stiepa mājās un lika zem spilvena un taisīja skandālus, ja mamma izmeta akmentiņu atkritumu spainī.

Kad kaimiņu puiku pavadīja armijā, Viņš iespieda tam saujā akmentiņu. Puisi aizsūtīja uz Afganistānu. Viņa māte ilgi nevarēja rimties, vainoja Nenormālo, ka tas viņu mājās nelaimi atnesis!
No visas rotas tikai Viņš viens pārnāca mājās – ne cinka zārkā…

Māja bija veca, vēl pirmskara laikā celta, sapuvusi. Kādā no svētku naktīm notika īssavienojums kādā no dzīvokļiem, bet tur četri bērni un vecāki nemaņā piedzērušies.
Kad beidzot kāds piezvanīja ugunsdzēsējiem, un tie atbrauca, Nenormālais nesa no degošās mājas ārā pedējo bērnu, ietinis to savā slapjajā kreklā. Kreklu Viņš bija novilcis un samērcējis peļķē.
Uz kailās muguras un plikajām rokām, ar kurām Viņš piesedza bērnu, uzpūtās un lobījās āda. Matu, uzacu un skropstu Viņam vairs nebija, bet melni sarkanajā apdegušajā un nokvēpušajā sejā mirdzēja smaids – kā simts sveces…

Ar dzīvību nesavienojami apdegumi, Viņu glabāja aizvērtā zārkā.
No kapa kopiņas akmeņus pa vienam vien aizstiepa jau pirmajā gadā, palika vien viegla smilts, kā pie upītes. Mūžīgi tur kaķi un suņi sēž un klausās putnu čiepstēšanā no apakšzemes…
Vietējie dzērājiņi arī mīl tur piesēst un klusiņām izdzert līdzatnesto dziru. Runā, ka, lai kādos daudzumos to neizdzertu šeit, pie Nenormālā kapa vietas, paģiru nav nekad…

Avots: zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s