Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers…

seklas67

Ir tāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: kad tava uzmanība vērsta vienlaicīgu uz visu, kas ir ap tevi…

Tavs skatiens ne uz ko nekoncentrējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz nevērtē…

Kā strādā tavs prāts? Tam vienmēr vajag pie kaut kā pieķerties. Izraut kādu no pūļa, kaut kam pievērst savu uzmanību, kaut kā to apdomāt, salīdzināt ar kaut ko citu. Aizskriet pie kaut kā nākamā. Ja apkārt viņam nebūs nekā interesanta, tavs prāts ir gatavs ieslīgt atminās par pagātnes notikumiem un pakalpīgi pasviest tev nākotnes ainas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu pārgremošanu un izdzīvošanu, vērtēšanu, birku karināšanu un iespaidiem. Vienu vārdu sakot visu to, kas aizved tevi prom no patiesās realitātes. No tā, kas notiek šeit un tagad un vienmēr tiek pasniegts tev nedalāmā kopuma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba spītīgi pretojas faktam, ka, neizvēloties neko, kam koncentrēties un ko pārdomāt, tu iegrimsi pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču tulkojumā no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un es esmu spiests atzīt, ka vēl joprojām šim stāvoklim mums nav pienācīga nosaukuma. Tāpēc, ka vārds “pārdomas” šeit der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tava uzmanība vērsta uz visu, nekoncentrējoties uz kaut ko konkrētu, tavu prātu neapmeklē nekādas domas. Taču tas ir kā steidzīgas kaijas jūras malā, kas ielido tava prāta ārēs un brīvi atkal aizlido. Jo neviens tevī necenšas tās noturēt, domājot par tēmu, kuru uzdevis viens vai otrs ķērcošais putns.

Tad, lūk, tu vienkārši sēdi un skaties uz visu, kas paveras tavam skatam un neizrauj no tā neko atsevišķu. Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nekas nav jāizvēlas, tev nav ne pret ko jāizjūt kaut kāda īpaša attieksme, ko radījušas objektīvas pārdomas, vai subjektīva pieredze.

Viss uzreiz kļūst tik sabalansēts, harmonisks un vienots, ka var atspoguļoties tava patiesā Es spogulī kā harmonija, miers, laime un mīlestība.

Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs ne laika ne vajadzības ar savu skatu dzenāties pakaļ katram pāri lidojošam izsalkušam putnam. Tas arī nozīmē, būt šeit un tagad – tagadnē. Būt sev pašam. Būt pat ne blakus Dievam, bet būt Viņā…. Skatīties uz pasauli mīloša Dieva acīm…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s