Skaistums – tas ir stāsts par unikalitāti un šarmu

Brian-Ingram

Trešdaļu savas dzīves es nesapratu šo frāzi.
Mūsu ģimenē spriedumu paziņoja uzreiz.
Tas ir vasarraibumains.
Tas – īss.
Tam kājas īsas, bet tai – parāk masīvs zods.
Tā bija taisnība līdz brīdim, kamēr es ticēju, ka tā arī ir.

Protams, pēc šādas mērauklas bija grūti atrast kādu skaistu cilvēku.
Pat televīzijā.
Nerunājot par spoguli.
Kamēr 15 gadu vecumā es iemīlējos kādā zēnā.

Pirms tam biju pārliecināta, ka man patīk bruneti ar brūnām acīm.
Bet šis bija ruds un vēl piedevām zilacains.
Es ar grūtībām biju izdīkusi viņam pases bildi un piesardzīgi vaicāju draudzenēm: “Vai viņš ir skaists?”

To es nekādīgi nespēju saprast.

Zināju tikai vienu – to, ka viņa smaids man atslēdz saprātu.
Atceros, ka reiz pludmalē kāda mamma cēla no ratiem āra savu mazuli, skaļi runādama: “Ak tu, mans skaistulīti”.

Es paskatījos uz viņiem un gluži vai pārakmeņojos.
Tieviņš, vasarraibumains, lielām, atļukušām ausīm mazulis bija ļoti tāls no “Aguši” reklāmas varoņiem.
Bet viņa mamma skatījās uz viņu ar tādu apbrīna un dievināšanas pilnu skatienu, ka arī es gluži nejauši sāku priecāties par viņu.

Kad man bija 20 gadi, es uz ielas atradu kaķēnu.
Pēc diviem mēnešiem viņš bija izaudzis, kļuvis tievs un lempīgs, kā jau visi pusaudži.
Mans tēvocis, skatoties uz manas mīlules bildīti, neizturēja un novilka: “Briesmīga gan tev tā kaķene…”
Briesmīga?
«Dīvaini», — es nodomāju. «Vai tad viņš nemaz neredz kaķēna skaistās, zaļās acis, cik pūkains un simpātisks purniņš un spilgti baltas krūtiņas?»
Viņa bija skaistule – es biju par to pārliecināta.
Tēvocis vienkārši neko nesaprata no kaķiem.

Devītajā klasē es mācījos kopā ar Svetu.
Laikā, kad lielākā daļa meiteņu palēnām kļuva par jaunietēm, Sveta it kā palika aiz šīs performances kulisēm.
Izstīdzējusi, tieva ar ļoti garām rokām, kas karājās gar sāniem kā pātagas, ar gariem, šķidriem matiem, kurus viņa parasti nēsāja izlaistus, viņa bija līdzīga kādai no multfilmu varonēm.
Vasarraibumainā seja un nedaudz atkārušās ausis pabeidza šo tēlu.
Reiz starpbrīdī, kad mēs ar meitenēm apspriedām perlamutra lūpu pomādes, Sveta atvēra portfeli, izņēma no tā salokāmo spoguli, atvēra to un, skatoties savā atspulgā teica:
– Kāda gan skaistule tu esi!
Mēs apklusām.
Acīmredzot, lai pastiprinātu efektu, viņa piepacēla zodu un ar radītājpirkstu pārvilka pār labo uzaci.
Neviens jau nesaprata, ko tas viss nozīmē, taču Sveta to sāka darīt regulāri.
Sākumā mēs klusiņām ķiķinājām, pēc tam grozījām pirkstu pie deniņiem, bet pēc tam pieradām.
Un vēl pēc neilga laika viņa pārstāja mums izskatīties pec baltās vārnas.
Es pievērsu uzmanību tam, ka, neskatoties uz vasarraibumiem, viņai ir diezgan glīts nedaudz uzrauts deguns. Ka uzacis, lai arī gaišas, tomēr ļoti skaistas formas un biezas. Ka garajām, kā šarnīri rokām ir ļoti skaisti, gari pianistes pirksti.

Skaistums ir daudz sarežģītāks jēdziens kā harmonija.

Ideālas proporcijas ir stāsts par simetriju.
Skaistums ir stāsts par unikalitāti un šarmu.
Gadiem ritot es uzzināju, ka skaistums ir subjektīvs jēdziens un visbiežāk, kad mēs uzskatām, ka cilvēks ir nepievilcīgs, tas ir stāsts par to, ka viņa āriene neierakstās mūsu ieskatos par to, kādam jābūt pievilcīgam cilvēkam.

Instagramā ļoti bieži meitenes ievieto savu izredzēto bildes ar parakstu – “Viņš taču ir skaistulis, vai ne?”, vai arī “Vai tiesa, ka viņš ir līdzīgs Bredam Pitam utt?”
Es skatos un man šķiet, ka, iespējams, Bredam Pitam līdzīgs ir tikai viņa mazais pirkstiņš, taču saprotu, ka tai, kurai viņš ir līdzās, tas tieši tā arī ir.
Viņš uz viņu skatās pavisam citām acīm.
Mīlošām acīm.
Pareizām acīm.
Tāpēc nesaprotu, kad saka:
– Ja objektīvi, viņš nudien nav skaistulis.
Ko nozīmē – objektīvi?
Man tas nozīmē tikai vienu – uz šo cilvēku skatās bez mīlestības.
Ja atmetam visus standartus un iesīkstējušos priekšstatus par skaistumu, notiek brīnums.

Katrs cilvēks sāk šķist pievilcīgs.

Vienam ir brīnumaini smiekli.
Otram – skaista, viegla, gracioza gaita.
Trešajam skatiens ir tik izteiksmīgs.
Bet ieraugot ceturto, dvēselē iestājas tāds miers.
Piektais…
Kļūst absolūti skaidrs, ka nav svarīgi, ka viņam ir nedaudz nepareizs sakodiens un nedaudz līkas, varbūt pat ļoti līkas kājas.

Un, ja harmonija tiek sasniegta pateicoties sarežģītam sporta, modes un kosmetoloģijas kokteilim, tad skaistam kļūt ir viegli.

Pietiek ar to, ka uz tevi paskatās mīlošām acīm.

Darja Isačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s