Dzīves jēga

dzives jega

Kāds Cilvēks piegāja pie Koka, vieglītiņām iespēra tam ar kāju un palūdza:
— Koks, dod man savu dzīves jēgu.
— Kam tev mana dzīves jēga? – Koks pamodās.
— Esmu apjucis, nezinu, kur iet, nezinu, kāpēc. Laiks paiet, bet es tā īsti pat nezinu, kas esmu. Esmu piekusis dzīvot nenoteiktībā, piekusis maldīties, piekusis pieļaut kļūdas…
— Saprotu, – teica Koks. Bet kā gan es tev varu palīdzēt?
— Aizdod man savu dzīves jēgu, – atkārtoja Cilvēks. – Varbūt palīdzēs…
— Labi, – Koks bija ar mieru. – Lūk, mana dzīves jēga: AUGT.
— Augt? — pārjautāja Cilvēks. – Vienkarši augt? Un viss?!
— Jā, – teica Koks, – vienkārši augt – un viss, – un Koks apklusa.
— Koks! Pagaidi, neaizmiedz! – iesaucās Cilvēks. Paskaidro, ko nozīmē “vienkārši augt”? Es taču arī tā vienkārši augu! Pareizāk sakot, agrāk augu, tagad jau esmu izaudzis!
Bet Koks neatbildēja, un Cilvēks devās pie Upes.
— Upe! — iesaucās Cilvēks.
— Ko tu gribi? – atsaucās Upe.
— Upe, dod man savu dzīves jēgu. — Cilvēks palūdza.
— Kam tev mana dzīves jēga? – jautāja Upe. – Vai tad tev nav savas?
— Nav, – galvu nodūris skumji nopūtās Cilvēks..
— Ak, tā… Tad nu klausies. Mana dzīves jēga ir PLŪST.
— Plūst… – atkārtoja Cilvēks.
— Jā-jā, plūst, – un Upe aiztecēja kaut kur starp akmeņiem.
Cilvēks nolēma pagaidīt, ja nu gadījumā Upe tomēr paskaidros savu pozīciju. Viņš apsēdās Upes malā un sildījās Saulītē.
— Kā tev klājas, Cilvēk? – jautāja Saule.
— Vispār jau diezgan draņķīgi, – žēlojās Cilvēks. Es nevaru atrast dzīves jēgu. Koks saka – “augt”. Upe saka “plūst”, bet man kaut kā ne augt, ne plūst negribās…. Varbūt tu vari man ko ieteikt? Kāda ir tava dzīves jēga?
— Labprāt! – pasmaidīja Saule. Mana dzīves jēga ir DĀVĀT GAISMU.
— “Dāvāt Gaismu”! Traks var palikt! – Cilvēks iesaucās un noplātīja rokas. – Un tas ir viss?
— Viss, – Saule piemiedza ar aci. – Ai, nē, ir kas vēl!
— Saki, kas? – Cilvēks bija ieinteresēts.
— Siltums. DĀVĀT SILTUMU. Un GAISMU! – tā atgādināja un aizripoja aiz horizonta. Kļuva tumšs.
— Visi kaut kādi jocīgi! – Cilvēks bija sašutis. Ko man darīt? Augt? Plūst? Dāvāt siltumu un gaismu? Varbūt lampiņu degungalā iekārt, lai tā šūpojas? Mēness! Ei, Mēnes! – iesaucās Cilvēks.
— Jā? – Mēness izlīda no mākoņa malas lai paskatītos, kas te bļaustās.
— Kāda ir tava dzīves jēga? – jau izmisušā balsī jautāja Cilvēks.
Mēness mirkli svinīgi paklusēja un tad atbildēja:
— SAJUST TUKŠUMU.
Viņš to pateica tā, ka tālumā aiz kalniem atskanēja varena atbalss. Cilvēks jau vairs nebrīnījās par atbildēm, bet šoreiz acis iepletās vēl platāk:
— Kā var sajust tukšumu? Tas taču ir tad, kad nekā nav! – viņš iesaucās.
— Bet kā gan var nesajust tukšumu? Tas taču ir tas, no kā rodas viss, – maigi iebilda Mēness un aizpeldēja debešos.
Cilvēks aizvēra acis un centās saprast visu nupat dzirdēto. Nesanāca. Galvā viss bija vienā putrā. “Augt. Plūst. Dāvāt gaismu un siltumu. Sajust tukšumu… Murgi” – Cilvēks atvēra acis. Viņa priekšā stāvēja Bērns.
— Plieks tevi ledēt! – teica Bērns.
— Kā tu te uzradies? – pārbijās Cilvēks, – Kur tava mamma? Un kāpēc bez biksēm?
— Mammīte tul! – un Bērns novēzēja roku, it kā atgaiņādams odus. – Bet bikses kaut kul padaudēju. Ko tu te tēdi? – neatbilstoši saviem gadiem, viņš nomainīja sarunas tematu.
Cilvēkam šķita dīvaina tāda bērna maniere sarunāties, bija skaidrs, ka tas tāpat neko nesapratīs un tomēr viņš atbildēja:
— Es meklēju dzīves jēgu…
— Un, ko, atladi? – painteresējās Bērns.
— Ne, neatladu… – kaitināja Cilvēks.
— Bet es atladu! – priecīgi iesaucās Bērns.
— Un, sen jau? – zobgalīgi pavaicāja Cilvēks.
— Nedinu. – nopietni atbildēja Bērns.
Cilvēks kļuva dusmīgs.
— Nu tad saki, lielākais un viedākais no prātvēderiem, kurš naktīs bez biksēm skraida pa mežu, kāda tad ir tava dzīves jēga?
Bet Bērns bija jau gabalā. Un tikai no tumsas atskanēja viņa dzidrie smiekli:
— Spē-lē-ties!!!!
— Ak, spēlēties! Lieliski! Kāds vertīgs padoms! – Cilvēks ne pa jokam bija dusmīgs un aizmeta bērnam nopakaļ zāles kumšķi.
Pa to laiku sāka aust gaisma. Cilvēkam vairs nevienam negribējās kaut ko jautāt. Viņš sabāza rokas bikšu kabatās un devās kurp acis rāda. Drīzumā galvā ieskanējās kaut kāda melodija un viņš sāka dziedāt, sākumā dungoja klusiņām zem deguna, pēc tam arvien skaļāk un beigās jau dziedāja pilnā balsī. Un pēkšņi sajuta, ka apkārt viss pamirst. Viņš sāka dziedāt vēl skaļāk, vēl pārliecinošāk. Un to darot, viņš aizmirsa visu un Dveselē kļuva tik viegli, gaiši un priecīgi, kad pēkšņi viņš pamanīja, ka laiks ir apstājies, ļaujot dziesmas skaņām plūst, piepildot visu visapkārt…

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s