Piepildīties ar mīlestību

milestiba pret sevi03

Ja tu sāc dusmoties uz citiem cilvēkiem, tas nozīmē, ka tev nepietiek mīlestības, lai pieņemtu viņus. Ja mēs aizdomātos un pamēģinātu izmērīt, cik tad mūsos ir mīlestības, izradītos, ka pavisam, pavisam maz. Mīlestības pietiek vien mīļotajam cilvēkam, tuviniekiem, pāris draugiem, dažiem kolēģiem, kaķim, sunim un nedaudz sev (varbūt).

Mēs esam sākuši uzskatīt, ka ar to pietiek. Bet tas ir daudz par maz.

Mirkļos, kad esam mīlestības un prieka pārpilni, esam gatavi aplaimot visus cilvēkus, kas mums apkārt. Taču šī burvju minūte paiet un mēs atkal sākam baidīties no cilvēkiem un gaidīt no viņiem tikai slikto.

Cik patīkami ir satikt cilvēkus, kuri apkārtējiem dāvā savas rūpes, patiesi priecājas mūs satiekot un atrod iemeslu katram izdarīt ko labu, tā it kā visi būtu labi un nekā savadāk.

Cik maz tādus var satikt, taču viņi ir.
Taču vairums cilvēku ir skopi savā mīlestībā, nevēlas citiem palīdzēt, nevēlas uzklausīt citusnevēlas palīdzēt un iedziļināties. Traucē slinkums un nevēlēšanas kaut ko izdarīt citu labā.

Nav jau nemaz tik viegli piepildīties ar mīlestību. Īpaši tad, ja esam apkrāvušies ar darbiem un sadzīvi, noguruši un nikni uz visu pasauli, nevērīgi pret cilvēkiem un sevi. Taču par agru nolaist rokas. Nemīloši cilvēki ir smagi, viņi paši it kā pievelk sev ļaunumu un nedienas, viņi nav spējīgi ieraudzīt labo, jo redzēt tu vari tikai to, kas tevī pašā. Tu taču nevēlies tāds būt?

Būt mīlošam un laimīgam ir izvēle. Ja vēlies tāds būt, tātad būs jāmaina attieksme, jāiemācas sevi piepildīt ar gaišu saulainu enerģiju. Pietiek ar vienu labu vārdu, vienu patiesu smaidu, lai uzsāktu šo ceļu un uzreiz sajustu, ka pasaule tev atsaucas. Un pēc tam šo gaismu gribas padot tālāk.

Ja pasekojam savam noskaņojumasm visas dienas garumā, varam ievērot, ka vienmēr ir kādas “nezāles”, kas traucē visu laiku uzturēt šo labo, gaišo noskaņojumu: šaubas, bailes, aizvainojumi, bailes no rītdienas, bailes no tā, ko citi padomās utt. Ja ieradinām sevi nedomāt par slikto, bet sakoncentrēties uz mīlestību, tad pakāpeniski dzīvot kļūst vieglāk ne tikai pašam, bet arī tiem, kuri apkārt.

Ar kaut ko ir jāsāk, palēnām, vispirms iemīlot sevi, pieņemot sevi. Mīloši cilvēki kļūst maigāki, vienkāršaki sarunās, citiem ar viņiem ir viegli, gaiši, silti. Ja kaut kas tevi tracina, sadusmo, tad zini, ka viss ir tevī un tas ir trauksmes zvaniņš, ka ir jāstrādā ar sevi, jākļūst harmoniskākam. Kad cilvēkam viss ir labi, viņš pasauli dara gaišāku un skaistāku.

Es Mīlu!
Jūlija Šaihutdinova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s