Atgūt Dievišķo enerģiju

dveseles321

Jautājums Sergejam Lazarevam.
Kādā gadījumā mēs zaudējam Dievišķo enerģiju?
Kad tā vairs neplūst pie mums?
————————————————-
Kad Dvēsele mums ir svarīgāka par Mīlestību.

Kad bauda, kuru izjūtam, mijiedarbojoties ar pasauli, klūst svarīgāka par Mīlestību pret Dievu.

Augstākā laime uzreiz pēc mīlestības pret Dievu ir tās brīnišķīgās un augstās jūtas, kuras rodas, mijiedarbojoties ar apkārtejo pasauli. Kā tikko Dvēsele pagriež muguru Dievam, šo jūtu krahs kļūst nepanesams, tāpēc, ka šīs jūtas kļūst par galveno dzīves jēgu un mērķi. Vienkāršiem vārdiem runājot, zaudējot nepartraukto tiekšanos pie Dieva, Dvēseles sāpes kļūst neciešamas. Tad atbalsta punkts no Dvēseles pārvietojas uz garu un par cilvēka galveno dzīves mērķi kļūst vara, nauda, statuss un nākotne.
Ja Dvēsele ir ievainota, tad cilvēka galvenais mērķis ir nākotne un tās zaudējumu, gluži dabiski, viņš pieņemt nespēj.

Aizsargājot savu nākotni, cilvēks sāk nīst, nosodīt, atriebties. Cilvēks baidās zaudēt savu nākotni – rodas bailes, apātija, depresija. Bet kad atkarība no nākotnes kļūst nāvējoša un tā ļoti spēji sāk kust, galvenais atbalsta punkts pārvietojas uz ķermeni. Ēdiens, fiziskās baudas, krāšņs apģērbs, jauns auto, izmeklēts interjers mājā un vasarnīcā kļūst cilvēkam par galveno mērķi, laimi un dzīves jēgu.

Kad ir tādi primitīvi, piezemēti mērķi, galvenā, iekšējā enerģētika degradējas pietiekami ātri. Jo aktīvāk cilvēks tiecas pēc dzīves baudām, jo ātrāk pavājinās viņa enerģētika. Un tad iestājas dabiska noslēguma fāze – pavājinās galvenās dzīvības funkcijas, notiek pašsagraušana un tā rezultātā iestājas nāve.
Nav grūti iedomāties, kādā fāzē atrodas šī brīža civilizācija. “Interesanti, – es domāju, – cik laika vajag, lai atdzīvotos Gars un Dvēsele, ja atkal tiks atvērti Dievišķās enerģijas kanāli? Iespējams, mēs jau esam pārkāpuši to robežu, aiz kuras laiks lai atjaunotos, ir neglābjami zudis? Kaut gan, ja atceramies Bībeli, ja ticība un tiekšanās pie Radītāja ir patiesi, tad pat vislielākie grēcinieki momentā mainījās. Tātad mums vēl ir iespēja.”

Sergejs Lazarevs “Vecāku audzināšana”, 3. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s