«Es nevaru to atļauties». Stāsts par ierobežojošajām pārliecībām.

dzimtas karma3

Slavenā psihologa Roberta Diltsa, viena no NLP pamatlicējiem māte 1978. gadā saslima ar krūts vēzi. Viņu ārstēja, taču pozitīvu rezultātu nebija.
1982. gadā Patrīciju Diltsu izrakstīja no slimnīcas ceturtajā slimības stadijā.

Roberts nolēma: ja jau reiz viņš bija palīdzējis tik daudziem svešiem cilvēkiem, saviem klientiem, kāpēc gan lai nepacenstos palīdzēt savai miesīgajai mātei?
Viņš kopā ar māti uz vairākām dienām burtiski ieslēdzās savās mājās un šī darba rezultātā izdarīja vienu no svarīgākajiem atklājumiem psiholoģijā.
Viņš atklāja iemeslus, kuru dēļ cilvēki paši neatļauj sev izmainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Dilts to nosauca par “ierobežojošajām pārliecībām”, vai “apziņas vīrusiem”. Tie izrādījās trīs.

Dēliņ, teica Patrīcija Diltsa, es saprotu, ka tu man ļoti esi pieķēries un nevēlies, lai es mirtu. Taču neviens cilvēks nekad nav izārstējies no vēža ceturtajā stadijā, turklāt ārsti jau pateica, ka tur vairs neko nevar darīt.

Tā ir pirmā ierobežojošā pārliecība, kuru Dilts nosauca “bezcerība”. Ja reiz neviens nekad to nav spējis, tātad es arī to nespēšu. Ir varianti: “neviena sieviete to nevar”, “neviens šajā valstī to nevar”, “neviens mūsu pensionārs…” un tā tālak.
Taču Dilts nebūtu ģeniāls psihologs, ja diezgan ātri nesaprastu, kā var tikt galā ar bezcerību: ir jāatrod izņēmumi. Viņš atnesa mātei avīžu izgriezumus, izrakstus no žurnāliem, tv ierakstus par cilvēkiem, kuri par brīnumu ārstiem pēkšņi izārstējušies no neārstējamām kaitēm. Tādi gadījumi ir un tie ir aprakstīti. Kad jūs savos komentāros rakstāt “tas nav iespējams mūsu valstī” – tā ir viņa, bezcerība, tātad pirmā ierobežojošā pārliecība. Zāles ir tie stāsti un liecības, kuras mēs vācam un publicējam cerībā, ka jūs tās lasāt.

Bet tālāk lieta sabremzējās: Dilts saskārās ar otro “apziņas vīrusa” tipu – “bezpalīdzību”.
Jā, protams, teica viņa māte, tādi cilvēki ir, taču viņi ir īpaši, tie ir izņēmumi.

Es tāda neesmu: es esmu parasta, veca, vāja un slima sieviete. Es nespēšu izdarīt to, kas viņiem izdevās, man nav tādu resursu. Taču arī to, kā izrādījās, bija iespēja pārvarēt: Roberts Dilts, kurš uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir neierobežots resurss, atgādināja mātei, ka sen, sen, kad viņu ģimene dzīvoja nabadzībā un pusbadā, viņa vienmēr atrada izeju no jebkuras situācijas, pat tad, kad tā likās pavisam bezcerīga, pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas dara”. Kad Patrīcija Dilsa vienu pēc otras atcerējās šīs epizodes, viņa kļuva mundra, acis iemirdzējās un viņai kļuva labāk. Bet tas nebija uz ilgu laiku.
Un viņu ceļā parādījās pēdējais šķērslis – trešā pati nepamanāmākā ierobežojošā pārliecība. Dilts to nosauca par “bezvērtību”.
Viņa māte ilgi atteicās par to runāt, taču beidzot teica: vai tu atceries savu vecmāmiņu, manu māti? – Jā, atceros. – Atceries, no kā viņa nomira? – No krūts vēža. – Un viņas māsa, mana tante, no kā viņa nomira? – Šķiet, no gremošanas trakta vēža. – Es ļoti mīlēju savu mammu un tanti. Es ne ar ko neesmu labāka par viņām. Ja viņas nomira no vēža, kāpēc gan man būtu jāatveseļojas?
Dilts atklāja, ka šī uzticība ģimenei un dzimtai, protams, ir laba lieta, taču tā var ar cilvēkiem izstrādāt ļaunu joku. Viņa mātei izveseļoties situācijā, kurā pašas māte nomira, bija kas līdzīgs nodevībai. Ja reiz tā dzīvoja un aizgāja mūsu senči, bet mēs viņus mīlam, tātad arī mēs tā dzīvosim. Īsāk sakot “nekad labi neesam dzīvojuši un nav nemaz tur ko sākt”. Pazīstami?
Šo šķērsli pārvarēt bija visgrūtāk. Bet Roberts Dilts nojauta, kā to var izdarīt un tagad mēs varam izmantot šo viņa atklājumu.
Padomā labi, viņš teica savai mammai. Vai gan tu vēlies, lai mana māsa, tava meita, ja nu pēkšņi saslimst ar šo slimību, saka: ja reiz mana māte no tā nomira, tad man arī jāmirst, jo es taču viņu mīlu? – Kā tu ko tādu, tik briesmīgu vari teikt! Mamma bija šokēta. – Tad parādi viņai labu piemēru. Ja tu tagad nolemsi izveseļoties, tad arī viņa, ja nu gadījumā kas, sev pateiks: mana māte spēja, es arī to spēšu.

Bezvērtības pārvarēšanas resurss slēpjas nākotnē. Bērni kopē savus vecākus. Ja mēs tagad neatradīsim  jaunu uzvedības modeli, kurš ļaus mums labsajūtā nodzīvot vēl vismaz 25 gadus, ja mēs nespēsim tos nodzīvot skaisti, vairojot labo, bet apsēdīsimies uz soliņa žēlodamies par grūto dzīvi, demonstrējot nākamajām paaudzēm bezcerību, bezpalīdzību un bezvērtību, tad arī mūsu bērni, kuri mūs ļoti mīl, 50 gados pateiks: mēs ne ar ko neesam labāki par saviem tēviem, vectēviem, kuri jau 50 gados bija večuki.

Bet, runājot par Diltsa māti, viņa, protams, nomira. Tikai pēc daudziem gadiem un pavisam no citas kaites.
Ksenija Curmantejeva
Avots:Urban Queen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s