Kam ir, tam tiks dots…

ziemassvētku lampinas2

Kāds biznesmenis atnāca elektropreču veikalā, lai atdotu atpakaļ jaungada lampiņu virteni.
– Nedarbojas? – jautāja pārdevējs.
– Kāpēc? Pat ļoti darbojas! – atbildēja biznesmenis.
– Kur problēma? – pabrīnījās pārdevējs.
Pircējs paraustīja plecus un nopūtās:
– Nepriecē!

Tā arī bija viņai: viss it kā labi, bet nekas nepriecēja. Un dīvaini, bet ar katru mēnesi problēmas krājās.

Sākumā saplīsa kanalizācijas caurule vannasistabā un viņa nopludināja apakšējos kaimiņus. Pēc tam kāds noskrāpēja mašīnai sānus. Pēc tam, kamēr abas ar draudzeni virtuvē dzēra tēju, draudzenes suns saplosīja viņas jaunās kurpes. Bet, kad naktī no sienas nogāzās glezna un gandrīz viņu nosita, tad viņa saprata, ka laikam jau kaut ko bija izdarījusi ne tā, kaut kur kļūdījusies.
Kad no rīta darbā viņa to stāstīja kolēģiem, marketoloģe Sveta tikai paraustīja plecus:

– Mateja princips, dārgā.
– Kā tu to domā? – viņa nesaprata.
– Bībelē taču ir rakstīts: “Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”
– Kas tad to atņems?
– Kas, kas? Kā tāda maziņā! – atbildēja Sveta un pacēla acis pret Debesīm.
– Un ko tad man darīt?
Sveta nopūtās:
– Plusot!
– Ko? – viņa nesaprata.
– Visu! – tā atbildēja. – Gan labo, gan slikto.
Viņa būtu aizmirsusi par šo dīvaino principu, ja vien pēc pāris minūtēm apsargs nebūtu pateicis, ka viņas mašīnai noskrāpēts otrs sāns. Un tad viņa nolēma pamēģināt šo Svetas principu… Tāpēc, tad, kad pēc pusdienām direktors nokritizēja viņas jauno projektu, viņa mierīgi atbildēja:

– Tas uz laimi, – un izgāja no kabineta.
Pieplusoja.
Pēc tam nolēma, ka izdarīs sev kaut ko patīkamu – iegāja savā iemīļotajā kafejnīcā.  Pēc 10 minūtēm piezvanīja sekreāare: “Nāc fiksi atpakaļ. Šefs izlēma, ka kāds no konkurentiem ienteresējies par tavu projektu un tāpēc viņš sagatavojis to izstrādei”.

Visu nedēļu uz visām sīkajām problēmām viņa atbildēja: “Ieskaitīts”, “Plusoju”, “Uz laimi”. Un sirdij dauzoties pieņēma arī lielās problēmas: “Nu, labi, arī to krājkasītē”, “Viss ir uz labu”.

Un, kas bija pats dīvainākais, kaut kādā nesaprotamā veidā šis Mateja princips darbojās. Tāpēc, ka kaut kur tika atņemts, bet visu laiku atklājās kaut kādas jaunas iespējas citā vietā. Pie kam tieši tajā brīdī, kad viņa to negaidīja.
Un kad pēkšņi no viņas nolēma aiziet viņas draugs Miša…. viņa pat nebija izbrīnīta.

– Vai tev nospļauties uz to, ka es tagad krāmēju mantas? – viņš nikni jautāja.
– Nē, nav nospļauties, – viņa atbildēja. Taču tevi apmierina civillaulības, tu neesi gatavs bērniem un pat negribi mani iepazīstināt ar saviem draugiem. Tad man ir jautājums sev pašai: “Kāpēc gan tu man esi vajadzīgs, ja man svarīgas ir attiecības, es vēlos ģimeni, bērnus un vienmēr esmu bijusi ikvienas kompānijas sirds?” Tāpēc tava aiziešana, Miša, ir tikai uz labu”.
Tas palika mēms un pārtrauca krāmēt mantas, bet viņa sāka viņam palīdzēt, izvilkusi no skapja otru čemodānu.
Svetai biaj taisnība: Mateja princips strādā un tagad vairs neviens neatkoda pa gabaliņam no tā, kas viņai bija. Gluži otrādi, tur, kur bija maz, nez no kurienes uzradās vairāk. Ja radās problēmas, tad drīzāk kā atgadinājums par to, lai nedarītu otram to, ko negribas, lai dara tev.

Arvien vairāk un vairāk bija plusiņu. Daudz, daudz vairāk. Vienkārši: tam, kas ievēro un ir pateicīgs par to, kas ir, tam viss labais arī vairosies.
Viss ir uz labu!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s