Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s