Nekrāj!

vecmamina000

Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mana viedā vecmāmiņa vēl bija dzīva.

Reiz, kad mēs ar mammu uz Lieldienām centāmies piekarināt jaunus, modernus aizkarus ar asimetriskiem rakstiem, un tie nekādīgi nebija piestiprināmi pie karnīzēm, krita mums uz galvas…. mēs dusmojāmies, rājāmies, smējāmies un atkal mēģinājām tos piestiprināt. Vecmāmiņa uz mums skatījās un teica:
– Vēl pavisam nesen es būtu lekusi līdz griestiem no prieka, ka man ir tādi aizkari, bet tagad manī nav ne mazākas vēlmes pēc tiem. Meitenes, tās aiziet…. vēlmes aiziet. Vēlmes pēc visa. Gan pēc lietām, gan cilvēkiem.
Dariet visu, kamēr jūs vēlaties. Tērējat naudu niekiem – nekrājiet! Nieki dažkārt priecē, bet uzkrājumi – nē. Kam tad krāt? Bērēm? Vēl neviens nav palicis neapglabāts. Priecājieties, kamēr ir prieks. Mīliet, kamēr gribās.
Pienāk laiks, kad arī svešu siltumu negribās. Neko vairs negribās. Droši vien daba tā speciāli dara, lai mēs mierīgāk varētu aiziet, neķeroties ne pie krāmiem, ne cilvēkiem. Lūk, arī es esmu gatava aiziet.

Bet, ja es varētu atgriezties jūsu gados, tad dzīvotu tikai šai dienai un priecātos par katru vēlmi.
Vecmāmiņas sen vairs nav, bet es dzīvoju tieši tā: šai dienai un priecājos par katru savu vēlmi.

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s