Sazvērestība pret sevi

183516_187794217927310_7215285_n

Es ievēroju, ka dažkārt es izdaru ko tādu, pēc kā man nav īpaši labi. Pēc darba nogurusi dodos mājās un mazgāju grīdu, tā vietā, lai apsēstos un paēstu. Līdz naktij nosēžu pie mācībām. Metos palīdzēt, bet pēc tam atklāju, ka tērēju laiku, kas man pašai ir ļoti nepieciešams. Tā saplānoju savu dienu, ka vakarā spēka pietiek vien aizvilkties līdz gultai, iekrist tajā un aizmigt.

Pirmais solis: ievērot savu uzvedību, attieksmi, kura šobrīd vairāk traucē kā palīdz

Tas viss notiek kā atskaņa uz daudzajiem neuzmanības pret sevi gadiem.
No sākuma vecāki pret bērnu izturas kaut kādā veidā. Pēc tam bērns pret sevi izturas tādā pat veidā. Šis uzvedības scenārijs ir ļoti spēcīgs. Pieaudzis cilvēks turpina darīt ar sevi to, ko ar viņu darīja vecāki. Piedāvāju tev papētīt, kādu vēstījumu Tu esi saņēmis. Tālāk pastāstīšu par to, kādu vestījumu tu esi ielāgojis.

Lai būtu skaidrāk, iedomājies piektklasnieku.
Viņš/viņa atnāk mājās ar divnieku matemātikā. Apsēžas mācīties. Mamma ierauga atvērto dienasgrāmatu. Un kāda ir viņas reakcija? Droši vien katrs no mums atcerēsies sevi. Es pastāstīšu par to, kādi ir varianti. Iekavās ierakstīšu, kādu pieredzi bērns tajā vai citā gadījumā saņem.

1. Mamma interesējas par to, kāpēc ir divnieks. Saka: man ļoti žēl, ka tev tā sanāca. Piedāvā savu palīdzību vai noalgo privātskolotāju. (Mamma mani redz. Es viņai esmu svarīgs, varu rēķināties ar viņas atbalstu).

2. Manam zelta puisēnam divnieks? Visi skolotāji ir maitas! Kā viņa varēja ielikt divnieku? Viņa nenovertē manu bērnu! Jāiet uz skolu runāties, lai taču viņa beidzot ierauga potenciālu! (Es esmu labāks par visiem. Baidos mammu sarūgtināt un izrādīties sliktāks par citiem).

3. Kā tu tā varēji!? Es tev visu savu dzīvi atdevu, bet tu esi tik nepateicīgs(a). Viss(a) tēvā! (Es pie visa esmu vainīgs. Ir slikti būt kā tētim).

4. Mamma vispār neieskatās dienasgrāmatā. Viņa ir piekususi, viņai ir sava dzīve, jaunāki bērni, sarežgītas attiecības, smags darbs… Mammai ir vienalga. (Es mammai neesmu svarīgs. Man nāksies ātrāk pieaugt un tik pašam galā).

5. Mamma uztaisa aukstu sejas izteiksmi un divas dienas nerunā ar bērnu, rada iespaidu, ka bērns neeksistē. (Es neeksistēju. Manis nav.)

6. Apvaino, saukā par stulbu, ieliek kaktā un neļauj iet ārā rotaļāties ar citiem bērniem. (Es šaubos par savām spējām un talantiem. Mamma mani nosoda, bet nepalīdz. Nākamo reizi labāk samelot).

7. Paņem siksnu un uzskatāmi parāda, kādas atzīmes drīkst saņemt un kādas nedrīkst. (Pret mani drīkst izturēties cietsirdīgi. Drīkst pārkāpt manu drošību. Es esmu vainīgs pie šīs agresijas).

8. Šantažē, draud visu izstāstīt tēvam, ja bērns nesāks labāk mācīties. (No tēva ir jābaidās. Mani drīkst šantažēt un es arī drīkstu šantažēt).

Varbūt arī tev bija kas līdzīgs. Vai arī cita pieredze attiecībā uz divniekiem un vecākiem. Jebkurā gadījumā, mēs iemācījāmies, kā vajag izturēties pret sevi. Var daudzus gadus nekomunicēt ar saviem vecākiem, taču bērnu dienu pieredzi neizdzēst.

Bērns līdz noteiktam vecumam nevar kritiski analizēt vecāku izteikumus. Viņš automātiski piekrīt, jo no viņiem ir atkarīga viņa izdzīvošana. Katram cilvēkam ir savs kopums uzstādījumu-introjektu, kuriem viņš apzināti vai neapzināti seko. Par šī introjekta pārkāpšanu viņu sodīja. Pats briesmīgākais ir zaudēt mīlestību, uzmanību un mātes rūpes. Bērna domāšana ir melni-balta. Viss ir vai nu absolūti labi vai totāli slikti. Bērns vēl nav pieaudzis, lai ieraudzītu sarežģīto dzīves kopainu. Rodas sasaiste. Ja es uzvedos saskaņā ar uzstādījumu, tātad mani mīl un esmu drošībā. Ja es pārkāpju šos uzstādījumus, mani nemīl un es esmu pakļauts dzīvības briesmām.

Es atceros savus introjektus, kas uzpeld ikreiz, kad es rīkojos ne pēc noteikumiem. “Ir jādalās. Sākumā parūpējies par citiem. Un, ja nu kādam tas vairāk vajadzīgs? Nedrīkst būt skops, jo pēc tam ar tevi arī neviens nedalīsies? Nepatīk apģērbs? Nekas! Toties tas ir silts un ērts. Japalīdz, nedrīkst slinkot. Nu un tad, ka negribi un esi piekusis. Vajag!”

Kādus atceries tu?

Trešais solis: definē pieprasījumu

Piemēram, es ievēroju, ka ignorēju savu nogurumu. Atklāju vecāku vēstījumu: “Nu un tad, ka negribi?! Vajag!”. Ne vienmēr saņēmu palīdzību, vai arī saņēmu to,  ar vainas un bezspēcības sajūtu. Man tās ir savstarpēji saistītas, tāpēc, ka es ļoti baidījos izrādīties slikta un zaudēt mīlestību. Tāpēc iemācījos ignorēt ķermeņa signālus. Es gribu iemācīties biežāk ievērot savu vēlmi atpūsties un izvēlēties to, neskatoties uz rodošos vainas sajūtu.
Ceturtais solis: es palīdzu klientiem noformulēt pieprasījumu, ar kuru pēc tam strādāt. Ar aprakstīto pieprasījumu es strādātu sekojoši:

– Atklāt un izdzīvot mazā klienta sajūtas pret saviem vēl  jaunajiem vecākiem. Ieraudzīt atšķirību no patiesajām viņu attiecībām.

– Pievērst uzmanību klienta pozai, elpošanai, ķermeņa impulsiem, kas saistīti ar aktuālo tēmu. Mācīt klientam sajust sevi.

– Paskaidrot, ka iemaņas mobilizēties un darīt daudz viņam tā arī paliks. Tikai palašinās darbību izvēle.

– Izpētīt, cik ļoti šis introjekts viņam nepieciešams šobrīd, kādu nozīmi un jēgu viņš tam piešķir.

– Kopā ar klientu noformulēt jaunu aktuālu uzstādījumu.

– Atbalstīt klientu tajā, lai viņš pamēģinātu pret sevi izturēties ar lielāku sapratni, rūpēm un mīlestību. – – – Darīt pa jaunam.

Rūpējies par sevi!

Avots: arhisomatika
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu.

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s