Mums visiem vajadzīgi pieskārieni

67233429_1956678914431922_483251818722230272_n

No par maz mīlētiem, par maz mīļotiem bērniem izaug naidīgi un agresīvi pieaugušie.

Cilvēki mirst no pieskārienu bada. Kā vilki skatās viens uz otru, krīt izmisumā no nespējas pieskarties, pievelkas un atgrūžas tāpēc, ka reiz kāds ir pateicis, ka jāievēro pieklājības normas.

Nedrīkst bučot tos, ko nemīl, nedrīkst apskaut knapi pazīstamos, nedrīkst alkt tos, kas nav tavi…
Katrs no mums izmisuma brīžos meklē apskāvienus, katrs meklē otra rokās atbalstu, aizsardzību aiz tuvo mugurām. Tas nav vājums, kā daudzi iedomājas… Jā, diemžēl tā ir dzīve…

Tā ir vienkārša vēlme ar savu ādu sajust dzīvi. Sajust elpu uz kakla, sajust otra sirdspukstus plaukstā, trīsēt no siltuma. Tā visa trūkums, skumjas no fiziskā kontakta trūkuma ieslēdz vienus cilvēkus rupjībā un cinismā, citus – iedomātā ilūzijās.

Gan vieni gan otri tic savai pašpietiekamībai, bet meklē glābiņu mūzikā, literatūrā, kino un gleznās, pirmie – lai vēlreiz pārliecinātos par šīs vilkmes smieklīgumu, otrie – lai atrastu apstiprinājumu savai vilkmei.

Cilvēki pakāpeniski mirst, neizlaižot no rokām grāmatas, neatraujot acis no monitora un neizņemot austiņas, blakus tiem, kuri varētu dāvāt glābiņu.

Pieskarieties viens otram!
Autors: Jeļena Cepeļeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s