Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu

mīlēt sevi10

Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu.

Vai mēs protam pateikties TAGAD, ne tā, ka teikt vienkārši “paldies”, kad mums dara kaut ko labu, kaut gan arī tas var būt solis uz priekšu, bet es runāju par to pateicību, visaptverošu iekšējo un ārējo būtību, kad viss cilvēkā atveras pretī vēlmei atdot kaut ko no sevis…. Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā un radītu sev apkārt harmonijas pilnu lauku.

Mūsu dzīve un esība notiek telpā, kur viss ir spēle un enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši spēlējoties, plūst daudzās straumēs un strautiņos un izpauž sevi dažādos veidolos un īpašībās.

Kad attiecībā pret mums no jebkura avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka pie mums no šī avota ir pārvirzīta Enerģijas “porcija”.

Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Jebkura dāvana, neapšaubāmi, ir Dieva Žēlastības akts. Un, ja mūsu iekšējā psihiskā būtne jau izpaužas pēc savas būtības, tad mēs saprotam, ka jebkura šāda rīcība-dāvana attiecībā pret mums ir jānovērtē. Novērtēta tiktāl, ka uzreiz no mūsu būtības dziļumiem rodas spēcīga vēlme pateikties, kas nozīmē kaut ko atdot. Un atdot ļoti bieži vairāk kā saņēmām.

Kosmosā ir tāds likums, kuru daudzi ir jau pārbaudījuši dzīvē. Jo vairāk tu atdod – pie kam, nesavtīgi, nedomājot par to, ko saņemsi pretī – jo vairāk dāvanu no visurienes pie tevis atnāks.

Visums ir bezgalīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss likuma, Atspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev. Ņemot vērā to, ka Visums ir daudz bagātāks par ikvienu no mums, tas apdāvina ne tikai dāsni, bet ar Dievišķu dāsnumu.

Iepriekš tika runāts par cilvēkiem ar ļoti attīstītu atdošanas-pateicības spēju. Kad cilvēks pateicas neapdomājoties. Taču uz mūsu planētas ir ļoti daudz ļaužu-jaunu dvēseļu, kuri savas dvēseles attīstībā sper tikai pirmos soļus. Un tādiem cilvēkiem vajag ļoti maigi palīdzēt. Kā parasti vienmēr labākais, efektīvākais un abpusēji izdevīgākais veids ir personīgais piemērs. Kāds teiks, ka šī ir metode, kas rezultātu nesīs tikai nākotnē. Tas nekas. Mums vispār nav jāuztraucas ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais – vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais cēlais un ļoti skaistais Skolotājs. Un pietiek vien tam parādīties mūsu dzīvē, kā tas gluži nemanāmi kļūst par mūsu pastāvīgo pavadoni. Jo pirmā realizētā vēlme pateikties pāraug nepieciešamībā.
Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību.

Kā tikko mēs iemācamies būt pateicīgi, gluži brīnumainā kārtā mainās visa mūsu dzīve.

Pirmkārt, mums atveras spēja redzēt un just to, par ko mums vajag būt pateicīgiem katru mīļu savas dzīves dienu.

Mēs no rīta pamostamies, atveram logu un ar pilnu krūti ieelpojam tīru gaisu. Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, mīļā Saule! Mēs dosimies mazgāties un atvērsim ūdens krānu. Pieņem manu pateicību, dāsnā ūdens stihija! Tu iziesi uz ielas un kāds tev uzsmaidīs. Pateicos Tev, Dievs, ka Tu visu laiku man atgādini par savu pastāvīgo Mīlestību! Tu ieslēgsi datoru, lai pārbaudītu e-pastu, un kāds no taviem draugiem tev jau ir atsūtījis kādu vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis “Labrīt, kā tu jūties?”

Un tu saproti, ka tie nav sīkumi, ka kāds tev atdevis ir gabaliņu sava laika, atsūtījis stariņu uzmanības, maiguma vilni – pārvirzījis Enerģijas plūsmu tavā virzienā. Un pēkšņi tavā sirdī atvērsies kāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Gadās, ka tu lūdz palīdzību vai padomu, atbalstu – un Visums tūlīt pat tev kādu atsūta, kāds nāk palīgā, kāds pasniedz roku, kāds atbalstam noliek savu plecu…. Un, neko neprasot pretī, atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību, pat nedomājot, ka dāvā tev kaut ko. Bet mums tas pašiem jāsaprot. Un jāvairās būt tikai šo dāvanu patērētājiem, bet noteikti – dāvātājiem. Lai saglabātos enerģiju līdzsvars, lai mēs nekļūtu par enerģētiskajiem parādniekiem.

Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr ir kāds neredzams suflieris, kurš zin, kā mums jarīkojas tajā vai citā brīdī. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās ieklausīties savā intuīcijā, jo tās balss dažkārt ir tik klusa…

Kad tu apgūsti spēju būt pateicīgam par katru sīkumu, tu ar izbrīnu apzinies, ka patiesībā jau sīkumu nav “nekā sīka šajā pasaulē  nav, viss ir piepildīts ar jēgu; soli pa solim, strīpiņu aiz strīpiņas top sižets un smalki pavedieni auž Esības audeklu…”

Izrādās, ka visi mūsu ikdienas sīkumi – ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai izveidotu pilnu tavas dzīves bildi. Lai tā kļūtu īsta, holistiska un smaržīga.

Un te nu līdz ar Pateicības plūsmas atvēršanos tavā sirdī, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies, ka Visums ir mūsu atspulgs. Un, kad mūsos pamostas pateicības pilns dāsnums, Visums-Dzīve sāk apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu vari pēkšņi sastingt no tā, ka pēkšņi no tavas sirds sāk plūst pateicības upe. Jo tu apzinies, cik ļoti dāsna pret tevi ir dzīve un cik ļoti tā tevi mīl…

Tu saproti, ka katru dienu tu peldies pārpilnības okeānā tāpēc, ka katru dienu tavā dzīvē ienāk kaut kas jauns, notiek kaut kas jauns, tev parādās jaunas iespējas, jauni sakari. Tavā dzīvē ienāk cilvēki-dārgakmeņi. Viņi tev vienkārši pievelkas – pēc Atbilstības likuma, pēc Dāvināšanas un Pateicības likuma.

Mācies pateikties un nekad nepiekūsti to darot. Ievēro katru sīkumu savā dienā, kas ir tava dāvana – kāds tevi samīļoja, kāds nomierināja, kāds uzmundrināja, kāds palīdzēja atrast vajadzīgo grāmatu, kāds vienkārši sasmīdināja (bet Humors vienmēr ir Dieva dāvana, jo Viņš ir pats lielākais humorists pasaulē), kāds tev atdeva kaut ko savu, ne mazāk vajadzīgu sev pašam, kāds uzrakstīja: “sūtu tev mīlestību un maigumu”…. Pateicies!

Pateicies dāvinātājam, pateicies par pašu iespēju pateikties, pateicies Visumam, Dievam, Dzīvei, jo tas viss ir VIENS. Un nav svarīgi, kam tu pateicies – galvenais, ka no tevis pastāvīgi plūst Pateicības Enerģija.

Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharaši reiz pateica frāzi, kurā ir visa filosofija un viedums: “Darot jebko kādam, tu dari to pats sev”. Apzinies to. Tā ir meditācijas cienīga frāze. Un šīs frāzes dziļā un visu tavu būtni pārņemošā meditācijā tu atvērsi gan pirmo, gan otro šīs visu laiku lielākās Gudrības dziļumu…

Un šīs rindas rakstošā ir pateicības pilna tev par to, ka, ka tu šobrī, šeit, mūsu kopīgajās un komfortablajās saskarsmes mājās meklē sevi tik pacietīgi, alkaini un nenogurstoši, par to, ka tu šobrīd lasi šīs rindas…. Un par to, ka tu vienkārši ESI

Rītausmā Dziedošā
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s