Sāpes un bauda

10430441_343156419142352_4709879231625665419_n

Jo tuvāk mēs esam baudai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka bauda ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam ievainojamībai, un tas nozīmē, ka arī īstām jūtām, jo zemāka kontrole.
Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss tas, kas iepriekš apspiests.
Tāpēc cilvēkiem, kuri sevī apspiež sāpes, niknumu, skumjas vai bailes, gandrīz neiespējami ir sajust baudu un labsajūtu.
Bauda un ievainojamība ir neatdalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko pazeminās kontrole, apspiestais un apslēptais izlaužas virspusē skaidri un konkrēti.
Var meklēt baudu, var to ķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tām pilītēm, kas izlaužas cauri kontrolei, neielaižot sāpes. Slēpt sāpes savā piepūstā vēderā, iekritušajās krūtīs, sakumpušajā mugurā un saspringtajos muskuļos.
Tāpēc sāpes un bauda tik cieši ir saistītas. Tas gan nenozīmē, ka bauda bez sāpēm nav iespējama. Un vēl jo vairāk tas nenozīmē, ka sāpes ir bauda.
Ja sāpes tiek izstumtas, tad ceļš uz baudu ved caur to, lai to izdzīvotu. Izejot cauri, mainot un atlaižot.
Tas pats ir ar tuvību. Jo lielāka tuvība, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo grūtāk noslēpt bailes. Un sanāk, ka tuvība ļoti daudziem cilvēkiem ir pietiekami sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka sapes tuvībā nav iespējams ignorēt. Un nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai arī komunikāciju ar tiem padarīt formālu. Vai arī izdzīvot to un atlaist, paceļot svešas sāpes un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.
Atlaišana un sāpju izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka tu pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieiet sāpēs kā miglā, kurā ceļu nākas meklēt uz tausti. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā aiznesīs tevi tur, kur vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tā atstās tevi krastā un atkāpsies.
Tad ceļš uz ievainojamību un iespējamo baudu būs brīvs. Tas ir pilnībā reāli. Pa īstam. Un šis brīdis ir gandrīz bezgalīgs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s