Kāpēc pie mums atnāk lēnprātīgie

Dinara-Mirtalipova

Kādai meitenītei bija nenormāla tante. Tas tagad tādus cilvēkus maigi sauc par “saulainiem”. Bet tajos tālajos gados ciemā, kurā dzīvoja meitenīte, rupji un aizvainojoši apsaukāja.

Tad uzskatīja, ka ir normāli cilvēki, lai arī rupji, dzērāji, viltīgie un muļķie, taču tie visi ir “normāli”. Bet ir “nenormālie” – lakatiņā un puķainā kleitiņā. Ar bērna seju un ieslīpām acīm, – gluži kā bērns, kaut gan bērnam jau trīsdesmit gadu. Un arī sauc viņu, kā bērnu – Maņečka. Ciema ļaudis Maņečku mīlēja un nedarīja viņai pāri. Bet, kad atbrauca pilsētnieki, viņi to grūstīja un dzina prom. Vienkārši tā, lai nemaisās pa kājām. Priekš kam gan jautrā spēlē nenormālie? Kam viņi vispār vajadzīgi?
Maņečka visu saprata. Viņa klusiņām pagāja maliņā un vainīgi smaidīja. Pagrūda, padzina, tātad, tā vajag, viss skaidrs. Visi peldās upītē, šļakstās, trokšņo, bet tante-meitenīte apsēžas maliņā un klusējot skatās. Viņai arī ļoti gribās spēlēt. Taču viņa saprot. Un klusējot sēž, baltu lakatiņu un kleitā ar puķītēm.

Neviens pat nepamanīja, kā viens puika ienira un neiznira. Bet Maņečka pamanīja. Un savām īsajām kājelēm aizskrēja pie ūdens un ielēca glābt. Un brīnumainā kārtā izvilka pilsētas puiku no ūdens. Tas rīstījās un klepoja. Kamēr citi pārbīlī kliedza, Maņečka klapēja puikam pa muguru un tas sāka elpot. Bija izglābts. Atskrēja satraukti pieaugušie, sāka masēt un rīvēt puiku, beigās aizveda pie feldšera. Bet par Maņečku aizmirsa. Tikai krustmeita pienāca klāt un paņēmusi aiz rokas, aizveda viņu mājās. Viņa ļoti mīlēja savu tanti. Vienkārši mīlēja.
Tāds, lūk, notikums. Bet pēc tam nomira meitenītes vecmāmiņa, Maņečkas mamma. Viņa ļoti baidījās mirt, jo, kam gan atstās savu lēnprātīgo meitu? Bet, neko darīt, nomira no slimības. Un Maņečka rādīja ar pirkstu debesīs; tur viņas mamma! Un smaidīja. Varbūr arī nesaprata?

Visu viņa saprata. Un nomira līdz ar mammu. Vienkārši apgūlās un pārstāja ēst. Guļ un novājē ar katru dienu. Bet uz apkārtēju centieniem pierunāt ēst, atbild: “Es gribu pie mammītes! Mammīte mani gaida! Neraudiet, noslaukiet asariņas”. Meitenīte apskāva Maņečku, lūdzās, lai tā paliek, teica, ka ļoti mīl. Taču Maņečka maigi atbildēja, ka dodas pa trepītēm pie mammas. Pa ļoti skaistām trepītēm: “Neraudi, mana mīļā. Es eju pie mammītes”…

Un aizgāja pa trepītēm klusi un mierīgi. Lūk, arī viss stāsts.

Kāpec mēs atnākam uz šīs zemes un kuram ir kāds uzdevums – tas ir noslēpums. Vienam jēga atveras, citiem – nē. Vieni atnāk karot un cīnīties, aizsargāt vai zināšanas iegūt. Otrie atnāk mācīt un ārstēt. Trešie – graut un ārdīt. Ceturtie – audzēt un celt… Bet lēnprātīgie atnāk, lai mēs te viens otru nenobeigtu cīņā par labklājību un cilvēces laimi. Lai izvilktu tos, kuri slīkst, kamēr citi spēles karstumā to neievēro. Bet pēc tam, lai pa trepītēm atgrieztos mājās – debesīs.  No kurienes uz laiciņu bija atnākuši pie mums, pie normālajiem. Un sēdēja krastā, pieskatīja mūs, cik vien varēja. Cik bija spēka…

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Dinara Mirtalipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s