Tas vienkārši bija eņģelis

tas bija engelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s