Pagātne ir mainīga

pagatne3

Es esmu neveiksminieks, notriektais lidotājs, lūzeris. Visi mani projekti beidzās ar neveiksmi. Bet vairums manu lēmumu, kurus es pieņēmu sava dzīvē, izrādījās kļūdaini.

Tāda ir mana pagātne.
Vai, precīzāk sakot, tāda ir mana pagātne, kad es pamostos piecos no rīta sliktā garastāvoklī.
Pēc tam, kad būšu izlīdis no gultas un noskrējis kādus trīs kilometrus, mana pagātne kļūs nedaudz labāka. Bet pēc dušas, brokastīm un tasītes stipras kafijas – es skaidri apzinos, ka man aiz muguras ir vesela strīpa fantastisku uzvaru un sasniegumu.
Zini, mēs esam raduši domāt, ka nākotne ir mainīga, bet pagātne ir nemainīga. Taču realitātē viss ir gluži otrādāk.

Nākotne ir nemainīga. Tā notiek tāda, kādai tai jānotiek un visas tās alternatīvas eksistē tikai mūsu pašu iztēlē.
Pavisam cita lieta ir pagātne. Pagātne ir mainīga kā laikapstākļi, tā mainās pastāvīgi, vairākas reizes dienā.
Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, ka nevienas no tavām atmiņām neatbilst patiesībai. Ir melīgās atmiņas, ir neprecīzās atmiņas, ir prāta speciāli uzkonstruētās atmiņas, kas domātas, lai atbrīvotos no loģiskajām pretrunām. Lai kā tas arī nebūtu, absolūti viss, ko mēs atceramies no pagātnes neatspoguļo to, kas patiesībā notika.

Jau pirmās stundas laikā smadzenes veiksmīgi aizmirst 60% visus jaunos datus, pēc 10 stundām saglabā atmiņā tikai trešdaļu. Bet jau pēc nedēļas mēs atceramies tikai piekto daļu visus notikušā apstākļus.

Bet šī piektā daļa pēc tam vēl daudzas reizes mainās un transformējas jaunās pieredzes un jauno iespaidu ietekmē. Mēs to neapzināmies tikai tāpēc, ka nevaram salīdzināt jaunās atmiņu versijas ar to vecajām versijām, jo mūsu smadzenes katru reizi dod mums jaunu versiju, kā absolūti vienīgo un pareizo.
Zini, viens man pazīstams šamanis reiz stāstīja par indiāņu cilti, kuri uzskatīja, ka tas, ko mēs atceramies par notikumiem, patiesībā ir daudz svarīgāk kā paši notikumi. Ņemot vērā to, ka notikums aizņem tikai minūti, bet atmiņas par to tu “vazā” sev līdzi visu dzīvi.

Pēc šamaņa vārdiem, šie indiāņi prata vadīt savas atmiņas un uzskatīja šo prasmi par galveno laimīgas dzīves priekšnoteikumu.
Man bija milzīgs atklājums tas, ka pagātne ir iluzora. Mana pagātne eksistē tikai manās atmiņās, bet mana atmiņa ir izvēlīga un piekāpīga.

Jebkuru pagātnes notikumu var ieraudzīt no dažādiem skatu punktiem, no dažādiem rakursiem. Vieni un tie paši notikumi, atkarībā no rakursa var būt gan kā uzvaras vai zaudējumi, gan izgāšanās vai izrāvieni.

Kas tad tie patiesībā bija? Kāds rakurss ir pareizais? Pareizais rakurss neeksistē. Mēs izvēlamies savu pagātni kā vakara seriālu – atkarībā no garastāvokļa.
Ja man ir slikts garastāvoklis – es izvēlos sev to pagātni, kas tam atbilst. Ja labs garastāvoklis – tad kopā ar šo garastāvokli mainās arī mana atmiņa.
Agrāk es uzskatīju, ka mans pašvērtējums ir tieši saistīts ar manu pagātni, kuru nav iespējams mainīt. Bet ar laiku es sapratu, ka viss ir gluži otrādāk – tas, kā es atceros savu pagātni, ir atkarīgs no tā, kā es šodien sevi vērtēju.

Nākotni neizvēlas. Pagātni var izvēlēties. Izvēlies sev tadu, lai tā nebojātu tev dzīvi.

Autors: Vladimirs Jakovļevs

Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu :)

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s