Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās

miers dvesele10

Mana mamma, atgriežoties no darba, nekad no sliekšņa neskrēja uz virtuvi mizot kartupeļus vai stērķelēt veļu. Viņa pārnāca mājās un uz 20 minūtēm atlaidās atpūsties – un tikai pēc tam sāka darīt mājas lietas.

Vēl bez tā viņa nerimstoši cinījās ar mani, pierādot to, ka pēc skolas labāk ir paspēlēt spēli “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” nevis risināt bezgalīgos sinusus un kosinusus.

Viņa man bieži pieminēja epizodi no filmas “Maskava asarām netic”, kur Katerina, atgriezusies no savas rūpnīcas, pirmais, ko darīja, apsēdās uz dīvāna atpūsties. Nenovelkot darba kostīmu. Man tikai tas nepalīdzēja. Es uzskatīju, ka atpūta ir vājuma pazīme un pie mērķiem ir jāstrādā divdesmit četras stundas diennaktī.

Mana draudzene jau 10 gadus neņem atvaļinājumu. Jau 10 gadus viņa neatpūšas ne Melnajā, ne Sarkanajā ne Vidusjūrā, nekāpj Goverlā vai Teide vulkānā, nestaigā pa Budapeštas, Krakovas vai Ļvovas ielām un nepriecājas par brīnišķīgajiem Dņepras skatiem. Viņa guļ 5 stundas diennaktī, ļoti mērķtiecīgi veido savu karjeru, no sirds ticot, ka jebkura pauze viņu atmetīs vairākus gadus atpakaļ. Lūk, tikai piezīmē, ka sabojājusies redze, buksē nervu sistēma un sirds strādā neritmiski.

Es ļoti ilgi sekoju viņas piemēram, kamēr neuzzināju neitrālā stāvokļa likumu. Tas ir tikpat vienkāršs kā Pitagora teorēma.

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās. Iespēja atelpoties, noslaucīt sviedrus, apēst lazanju un uzkrāsot lūpas. Pārbaudīt degvielas līmeni savā enerģētiskajā bākā, lai izvairītos no riska noslāpt ceļa vidū.

Nav iespējams pilnā gaitā “ierakstīties” pagriezienā. Nereāli ir iziet no meža, neapstājoties un nepārbaudot, kurā pusē ir dienvidi, kurā – ziemeļi. Nevienam nav iespējams izmācīties visus sešus macību priekšmetus bez obligātajiem starpbrīžiem.

Pauzes ir vajadzīgas ik uz soļa: pirms lēciena ūdenī vai lecot augstumu, pirms noslēguma akorda Bēthovena simfonijas izpildījuma laikā, pirms izelpas, kad tu izej uz skatuves vai uzsāc jaunas partnerattiecības. Lai samelotu vai pateiktu taisnību.

Mēs apstājamies Ziemassvētku laikā un apstajamies pie sarkanās gaismas. Daiļslidotājs pirms sarežģītā trīskārša tulupa. Šahists – apdomājot nākamo gājienu. Bet, ja ignorējam pauzes un nesamies ar ātrumu divsimts kilometri stundā – mūs noteikti apstādinās apstākļi: saaukstēšanās vai citas nopietnas slimības, avārijas, ugunsgrēki, zemestrīces.

Dzīvē viss ir ritmiski: diena-nakts, ziema-vasara, ieelpa-izelpa. Pat diskotēkā mijās ātras un lēnās kompozīcijas. Pat trenažieru zālei veic profilaksi.

Tā kā taisnība vien bija vienam gudrajam, kurš teica, ka dzīvē noteikti ir jābūt brīžiem, kad ar mums nenotiek nekas: mēs vienkārši sēžam un skatāmies uz pasauli. Un pasaule šajā brīdī skatās uz mums.
Autors: Irina Govoruha
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s