Ar ko tu padalīsies?

glasses-3002608_1920

Cik ļoti bieži, komunicējot sabiedrībā, darbā, ar paziņām, pat ar saviem tuvajiem cilvēkiem mēs saņemam negatīvu ladiņu? Un cik bieži mēs paši dalāmies ar negatīvu?
“Iedomājies, mums miskastes ir pārpildītas! Tā smird un neviens tas neizved jau divas dienas! Kas tie par cilvēkiem!”
“Mans vīrs atkal pret mani bija rupjš, viņš saka, ka es nodarbojos ar pilnīgajām muļķībām! Kāds gan zemisks cilvēks man gadījies! Viņš pat nesaprot to, kā viņam palaimējies mani apprecot!”

“Mana priekšniece ir tāda bezkauņa! Stāstīja, ka brīvdienās dzērusi un pat nekaunās par to! Tik stulbi cilvēki, kā ar tadiem vispār var kopā strādāt!”
“Veikalā produkti ir vienkārši briesmīgi, viena vienīga ķīmija! Viss iet uz galu!”
Cilvēki pārskaita nepatīkamas frāzes, barojot tās ar pretīguma, sašutuma un izmisuma emocijām. Tas saucās “padalīties” un tie uzskata par nepieklājīgiem cilvēkus, kuri nevēlas klausīties viņu sakāmo. Un, ja pēkšņi tu viņus pārtrauc, sakot: “Man tas nešķiet interesanti, labāk parunāsim par kaut ko labu” – viņi uzskata, ka tā ir necieņa un rupjība.

Vai tajā brīdī viņi saprot, ka translējot negatīvas emocijas un domas, viņi pasliktina savu dzīvi un attiecības ar līdzcilvēkiem? Vai apzinās, ka “daloties” ar šādu informāciju kaitē sev un citiem cilvēkiem? Vai pievērš uzmanību tam, vai otrs cilvēks vispār grib un ir gatavs to visu uzklausīt?

Labi, taču dzīve ir ne tikai rozā tauriņi un daudzkrāsainas ledenes. Tāda ir dzīves īstenība, un tā sastāv ne tikai no apmainīšanās ar laipnībām, sajūsmas un prieka…

Jā, protams, dzīvei materiālajā pasaulē ir arī otra puse, un tā mēdz būt ne tikai patīkama. Un tāpēc esam raduši “dalīties” ar citiem cilvēkiem ne tikai priekos, bet arī nejaucībās, lai neteiktu skarbāk. Un dažkārt sāk šķist, ka tas nozīmē patiesu cilvēcisku komunikāciju.

Un tomēr, pirms kādam sākt stāstīt par saviem mokošajiem iespaidiem, piedāvāju vispirms padomāt: “Ar kādu mērķi es tagad vēlos izgāzt savu personīgo sāpi pār cilvēku, kurš man neko ļaunu nav nodarījis? Lai paliktu vieglāk, tāpēc, ka vienkārši gribu to pateikt?”

Būtu gan nedaudz dīvaini, ja mums ledusskapī stāvētu sapuvuši dārzeņi un mēs nolemtu ar tiem padalīties. “Vai tu nevēlies sapuvušus dārzeņus? Man vajadzētu atbrīvot ledusskapi”.

Parasti gan dalās ar kaut ko labu, garšīgu, patīkamu, vai ne tā?

Un ko dara ar vecu, sabojājušos, nekam nederīgu? Priekš tam ir speciāli atkritumiem domāti konteineri, apmācīti un apmaksāti cilvēki, vai ne?

Un tāpec, labāk godīgi!
Vai kaut kas mainās, kad mēs visās košākajās krāsās aprakstam savas grūtības cilvēkam, kurš nevar piedalīties šo jautājumu risināšanā? Pieņemu, ka mainās. Paliek par vienu cilvēku ar sliktu garastāvokli vairāk. Un kādu vilni mēs tajā brīdī palaižam pasaulē?

Ja šī situācija tev ir pazīstama, nesteidzies nosodīt vai kaunināt cilvēku, kurš tā rīkojas. Varbūt tev pašam ir tāds ieradums un tieši tāpat tu nosodi sevi! Jo mēs taču tā esam raduši, neprotam savādāk un neesam ne pie ka vainīgi. Taču mūsu katra spēkos ir apzināti iemācīties un izmainīt šo mūsu esības elementu.

Var sev pajautāt: “Kā es varu ietekmēt šo situāciju?”. Ja šķiet, ka nevaru, tad rodas jautājums, vai gadījumā mēs atbildību par savu dzīvi nenododam citu cilvēku rokās?

Ne velti cilvēciskā dzīvības forma skaitās pati labvēlīgākā un pati augstākā. Izvēle ir, taču arī atbildība ir lielāka. Un kas notiek tad, kad mēs nepielietojam šo atbildību, par ko mēs pārvēršamies?

Ko darīt ar negatīvajām emocijām, kuras izsaucis smirdošu atkritumu kalns vai sievas “uzbraucieni”, vai kolēģa rupjie jociņi, vai pārtikas produktu kvalitātes pasliktināšanās?

Kur tās likt? Vai tiešām labāk censties nemanīt apkārt notiekošās nejēdzības un negatīvu, valkāt rozā brilles? Vai arī noslēpt sevī visas negatīvas emocijas, uzkrāt tās? Skaidrs, ka arī tajā nav nekā laba.

Bet, ja pajautāsi sev: ” Ko man šī situācija māca? Kāds ir labums no tās? Kādas Dvēseles īpašības tā man ļauj attīstīt? Ko es varu izdarīt tieši tagad? Pie kā es varu vērsties pēc palīdzības šīs problēmas risināšanā?

Ko dos šādi jautājumi? Kā tie uzlabos dzīvi? Ko dos šāda reakcija uz negatīvajiem apstākļiem?

Ieslīgstot citu cilvēku apspriešanā, nosodīšanā par neiejūtību, nolaidību, bezatbildību, neattīstītību, mēs attālinamies paši no sevis, no savas sākotnejās dabas, no Dieva. Un tā ir mūsu brīva griba. Iesaistot līdzīgas sarunās citus cilvēkus, mēs bieži vien neatgriezeniski bojājam attiecības ar viņiem. Un pēc tam brīnāmies, ar ko gan esam izpelnījušies aukstumu, vienaldzību un neuzticēšanos.

Mēs varam izvēlēties citu ceļu – visur redzēt Dieva nodomu un vērsties pie viņa: “Dievs, palīdzi man saprast, ko labu man māca šī situācija”.

Kas palīdzēs mums iemācīties ikvienā, pat paša sliktākajā situācijā un notikumos redzēt Dieva mīlestību, Viņa labvēlību un žēlastību? Atrast nepatikšanās un grūtībās jaunas iespējas, lai attīstītu un pilnveidotu savu Dievišķo dabu.

Vai tada pieeja ir reāla? Ko jaunu tā ienesīs mūsu dzīvē, kā tu domā?

Vai varbūt tev ir savs, efektīvs veids, kā reaģēt uz nepatīkamām dzīves situācijām?
Autors: Anna Prjahina
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s