Kā tikko sāc kaut ko mainīt…

Against autumn

Darbs ar sevi ir kaut kas līdzīgs mājas uzkopšanai, kura desmit-divdesmit gadus nav kopta.

Tu atnāc, piemēram, pie psihologa un ieslēdz gaismu. Un saproti, ka tava māja ir briesmīgi netīra. Un rodas panika un tu nesaproti, ko tīrīt vispirms. Virtuvi, istabas, attiecības, vērtības, mērķus, vecākus. Visu uzreiz iztīrīt nav iespējams. Var tīrīt pamazītiņām, bet pastāvīgi, saprotot, ka pēc kāda laika viss noteikti būs tīrs un kārtīgs.

Ņemot vērā to, ka resurss izmaiņām ir ļoti ierobežots, tad visa šī tīrīšana ievelkas daudzu gadu garumā.

Ikvienam pārmaiņu procesam ir nepieciešams gan laiks gan spēki. Mums katram ir sava iekšējā līdzsvara uzturēšanas sistēma un visam ir jābūt sabalansētam. Ierastais režīms nodrošina stabilitāti.

Bet tikko tu sāc kaut ko mainīt vienā sfērā, iekšienē sākas stress un problēmas sākas kādā citā sfērā. Tāpēc, ka daļa enerģijas un resursu pārgājusi no vienas sfēras uz otru. Organisms sāk buksēt. Tas pierasa mieru. Sākas iekšējais konflikts, atpakaļatkritiens un sāk šķist, ka viss darbs ir bezjēdzīgs.

Jo ilgāk tu strādā, jo mazāks kļūst stress. Psihe sāk pierast pie tā, ka cilvēks visu laiku mainās.
Darbs ar sevi terapijā un citur būtībā ir kā žonglēšana ar uzmanību. Sākumā ir sarežģīti un ikviena pārmaiņa šķiet fatāla. Bet pēc kāda laika darba procesā kļūst vieglāk atstrādāt pat lielus uzdevumus.

Terapijai sarežģītākie ir pirmie mēneši (negribas teikt gadi, taču parasti tie arī ir gadi), kad visa šī iekšējā netīrība sāk gaist.

Kad ilgu laiku esi visus netīrumus sastūmis zem paklājiņa, skapjos sametis visu, ko viesiem nevar rādīt, tad gribās ar vienu vēzienu visu sakārtot. Un ikvienas, pat vismazākās izmaiņas uz kopējā fona šķiet niecīgas. Tāpēc bieži vien rokas ātri nolaižas un visi pūliņi šķiet velti.

Tāpēc, lai nebūtu tik sāpīgi, ir svarīgi redzēt, kurp ej un dot sev pietiekami daudz laika.

Man kartības ieviešanai bija vajadzīgi 8 gadi, bet tagad māja ir pietiekami tīra. Īsāk sakot, ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā. Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas.

Autors: Marija Žigan
Foto: Dina Belenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s