Atbilde

vecmamina22

Cik sevi atceros, vienmēr savu vecmāmiņu dēvēju par Gagi. “Gagi” bija pirmais vārds, ko izrunāju bērnībā un vecmāmiņa, lepojoties ar mani, bija pārliecināta, ka cenšoties izrunāt šo vārdu, es biju domājusi tieši viņu. Vēl šobaltdien viņa ir un paliek mana Gagi.

Vectētiņš nomira, kad viņam bija 90 gadi. Viņi ar vecmāmiņu bija kopā nodzīvojuši vairak kā 50 gadus. Gagi ļoti pārdzīvoja šo zaudējumu. Viņas dzīve bija zaudējusi jēgu un kādus piecus gadus viņa dzīvoja sērās. Šajā laikā es centos vismaz divas reizes mēnesī viņu apciemot.

Reiz es atbraucu, domādama, ka atkal ieraudzīšu viņu sēžam savā invalīdu krēslā tajā pašā miera stavoklī, kādā viņa atradās kopš vectētiņa nāves. Taču viņa sēdēja un burtiski staroja. Es biju neizpratnē. Ieraudzījusi manu izbrīnu, viņa jautāja:
– Vai tu gribi zināt, kāpēc esmu tik laimīga?
– Protams, ka gribu, – es atbildēju.
– Kāpēc tu esi tik starojoša un laimīga? Kāpēc tādas pārmaiņas? – es jautāju.
– Tāpēc, ka pagājušo nakti es saņēmu atbildi, – viņa paziņoja. – Es zinu, kāpēc Dievs paņēma tavu vectēvu un atstāja mani dzīvot bez viņa.
No Gagi vienmēr vareja sagaidīt pārsteigumus, taču šoreiz es biju šokā.
– Gagi, kāpēc? – es iesaucos.
– Tavs vectētiņš zināja dzīves noslēpumu – tā ir Mīlestība un viņš ar to dzīvoja visu savu dzīvi, katru dienu. Visos viņa darbos varēja just tas klātesamību. Es zināju par beznosacījumu mīlestību, taču nedzīvoju tajā. Tāpēc viņš aizgāja pirmais, bet man nācas palikt vienai.
Un viņa apklusa, it kā apdomājot katru savu pateikto vārdu un pēc tam turpināja.
– Visu šo laiku es domāju, ka mani par kaut ko soda, bet pagājušo nakti es sapratu, ka atstājot mani uz Zemes, Dievs uzdāvināja man dāvanu. Viņš atļāva man palikt, lai es savu dzīvi varetu pārvērst Mīlestībā. Saproti, – viņa teica, norādot ar pirkstu uz debesīm, – pagajušo nakti man parādīja, ka TUR nav iespējams apgūt šo mācību stundu. Ar Mīlestību ir jādzīvo šeit – uz zemes. Kā tikkko tu aizej, ir par vēlu. Tāpēc man tika atstāta iespēja dzīvot, lai es iemācītos Mīlestībā dzīvot šeit un tagad.
Un no tā brīža katra mana ciemošanas pie Gagi pārvērtās brīnišķīgā piedzīvojumā, jo viņa man stāstīja dažādus stāstus, saistītus ar viņas mērķiem.
Reiz es sastapu viņu neiedomājami uzbudinātā stāvoklī:
– Tu nevari iedomāties, ko es šodien no rīta izdarīju!
Es atbildēju, ka nevaru gan un viņa jūtu pārpildīta turpināja:
– Šorīt tavs onkulis sadusmojās par kaut kādu manu rīcību. Un es pat aci nepamirkšķināju! Pieņēmu visus viņa pārmetumus un pārvērtu tos Mīlestībā un atgriezu tos viņam kopā ar prieku. – Viņas acis staroja, kad viņa piemetināja:
– Bija tik interesanti vērot, kā pazūd viņa niknums.
Kaut gan vecums turpināja savu neatgriezenisko gaitu, vecmāmiņas dzīve pilnībā bija izmainījusies. Viņai bija mērķis, kura dēļ viņa dzīvoja un viņa vēl 12 gadus turpināja “praktizēt” šo savu Mīlestību.
Viņas dzīves pēdējās dienās es bieži viņu apciemoju slimnīcā. Kad reiz atkal gāju uz viņas palātu, dežūrējošā māsiņa man teica:
– Ziniet, jūsu vecmāmiņa ir īpaša sieviete… viņa ir Gaisma…
Jā, mērķis iededza viņas dzīvi un viņa apmirdzēja ar savu gaismu citus cilvēkus līdz pašām viņas mūža beigām.
Autors: D.Trinidad Hanta
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s