Jāņtārpiņš

jantarpins

Mazs puisēns turēja rokā mazu mazītiņu vabolīti un jautāja mammai:

— Mammīt, kas tā ir par vabolīti?

— Tas ir jāņtārpiņš. Neskatoties uz to, ka viņš ir tik maziņš, tomēr izstaro gaismu.

Puisēns domīgi vēroja kukainīti un jautāja atkal:

— Kāpēc viņš spīd?

— Jāņtārpiņš ir gaismas bērniņš, taču spīd tikai naktī. Kad citas vaboles guļ, viņš stāv gaismas saredzē, izgaismojot ceļu tiem, kuriem tas vajadzīgs. Viņš ir ļoti maziņš un viņu nemaz nav tik daudz, taču tad, kad naktī tie visi ieslēdz savas lampiņas, tad izskatās tā, it kā visa pasaule būtu piebārstīta dārgakmeņiem.

— Cik jauki ir būt jāņtārpiņam! — puisēns iesaucās. — Es arī gribētu kļūt par vienu no tiem, — viņš skumji piebilda.

— Nebēdā, Saulīt, — teica mammīte, maigi saņemdama dēla plaukstu, — kad cilvēks domā par labo un dāvā mīlestību apkārtējiem, viņš nes sevī gaismu – un jo vairāk labo darbu vinš dara, jo spožāk deg šī uguntiņa. Tādus cilvēkus ne vienmēr uzreiz ir viegli pamanīt, taču tos var sajust ar sirdi, jo viņu lukturīši ir viņu sirdis un gaisma tajos ir maiga un silta.
Dievs un eņģeļi, vērojot tos no debesīm, redz šis gaišās sirdis un priecājas. Jo viņi taču ir galvenie to palīgi uz zemes.

Domā par labo un izstaro mīlestību un tu būsi kā jāņtarpiņš!
Autors: T. Simonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s