Mīlestība var būt dziļāka par jebkuru strīdu

milestiba10

Lūk, viena no fundamentālākajām patiesībām, kura mums jāsaprot: pretstati nav pretstati. Paskaties dziļāk un tu to sajutīsi kā vienu un to pašu enerģiju.

Tu mīli cilvēku… Viena sieviete atnāca pie manis un teica: “Es biju precējusies desmit gadus un mēs nekad nestrīdējāmies. Bet kas tagad pēkšņi notika? Viņš mani pameta”.

Viņa domā, ka, ja viņi nekad nestrīdējās, tas norāda uz to, ka viņi ļoti dziļi viens otru mīlēja. Tas ir muļķīgi, taču tas ir diezgan aristoteliski – sieviete ir absolūti loģiska.

Viņa teica: “Mēs bijām precējušies desmit gadus. Mēs nekad nestrīdējāmies, nekad nedusmojāmies viens uz otru”. Viņa saka: “Mēs tik dziļi viens otru mīlējām, ka nekad ne par ko nestrīdējāmies. Mums nebija neviena konflikta. Un kas tagad notika? Viņš pēkšņi mani pameta. Varbūt viņš ir sajucis prātā? Mūsu mīlestība bija tik dziļa”.

Viņai nav taisnība. Ja mīlestība ir dziļa, tad noteikti ir jābūt kaut kādiem strīdiem: dažkārt jūs konfliktēsiet, bet konflikts nenogalinās mīlestību – tas to bagātinās. Ja ir mīlestība, to arī konflikts bagātinās; ja nē, jūs ejat katrs savu ceļu. Desmit gadi – tas ir ilgs laiks, pat divdesmit četras stundas ir pārāk ilgs laiks, lai pastāvīgi atrastos vienā un tajā pašā prāta stavoklī, tāpēc, ka prāts kustās virzienā uz pretstatu.

Tu mīli cilvēku un dažkārt izjūti dusmas. Patiesībā tieši aiz mīlestības tu jūti dusmas. Dažkārt tu ienīsti. Dažkārt tu vēlies sava mīļota dēļ upurēt sevi, bet dažkārt tu esi gatavs viņu nogalināt, un šie abi esi tu.

Ja jūs nekad desmit gadu laikā neesat strīdējušies, tas nozīmē, ka mīlestības vispār nav bijis; tas nozīmē, ka nebija saiknes. Jūs baidījāties, ka jebkuras dusmas, jebkurš konflikts, jebkurš nieks var visu sagraut. Jūs tik ļoti baidījāties, ka nekad nestrīdējāties.

Tu nekad neticēji, ka mīlestība var būt dziļāka par strīdu, ka strīds var būt īslaicīgs un, ka pēc tā jūs vēl dziļāk kritīsiet viens otra apskāvienos. Nē, tu nekad tam neticēji un tāpēc centies nestrīdēties. Un nav jau nekāds brīnums, ka vīrietis aizgāja.

Patiesībā pretstats nav pretstats, tas vienkārši ir ritms – viena un tā paša ritms: tu notiec un pēc tam nenotiec – un tas ir ritms. Pretējā gadījumā, ja tu visu laiku paklausi un paklausi, viss kļūst monotons un miris. Monotonums ir nāves paveids, jo tajā nav pretstatu.

Dzīve ir dzīvīgums, tajā ir pretstati, ir ritms. Tu ej, tu atgriezies, tu aizej – tu atnāc; tu nepakļaujies, pēc tam pakļaujies; tu mīli – tu ienīsti – tā ir dzīve, ne loģika. Loģika saka: ja tu mīli, tu nevari nīst. Ja tu mīli, kā tu vari dusmoties? Ja tu tādā veidā mīli, tad tad tu mīli monotoni, vienā un tai paša līmenī, bet tad tu kļūsti saspringts un nav iespējams atslābināties.

Loģika tic līnijveida parādībām: tu kusties vienā līnijā. Dzīve tic apļveidīgi: viena un tā pati līnija paceļas, nolaižas un kļūst par apli.

OŠO “Liels ceļš nav grūts”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s