Nomierināt

nomirini

Pirms pāris nedēļām es apmeklēju Annas Zabelockas terapiju par atkarību un psihes traucējumiem. Un vienā no praktiskajiem vingrinājumiem man izdevās noķert sev ļoti svarīgu izpratni kādai lietai.

Eksperimenta būtība bija it kā vienkārša: sajusties kā bērnam, kurš izjūt frustrāciju (frustrācija ir emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami šķēršļi).

Tātad, es biju bērns, kuram bija vajadzīgs kaut kas nezināms, bet viņam to nedod. Gluži normāli. Vai maz ko vajag mazam cilvēkam? Viņš taču nevar pateikt. Un atpazīt nevar. Un mamma un tētis nesaprot…

Nu, lūk, es sēžu un brēcu. Pieaicinātie mamma un tētis ir apstulbuši. Nesaprot, ko viņu bērnam vajag. Tacu uzdevums nebija APMIERINĀT. Bet NOMIERINĀT pie NESAŅEMŠANAS.

Saprotiet? Nevis iedot, bet NOMIERINĀT!
Un es noķēru, ka ar manu “slimības” vēsturi un manu psihi tas ir neiespējami. Visticamākais, ka es ne ķermeniski, ne psihiski, ne emocionāli nebiju pārdzīvojusi NOMIERINĀŠANAS pieredzi. Bija vecāku bezspēcība. Bija viņu niknums par to, ka es turpinu pieprasīt. Bet tādas vienkāršas kustības kā NOMIERINĀŠANA nebija….

Nedaudz parakņājoties sevī, meklējot, kam tad šī nomierināšanas pieredze līdzinājās, es izbrīnīta beidzot atradu. Tā bija ķermeniska pieredze, kā mans ķermenis atslābinās pēc alkohola iedzeršanas vai ēdiena.

Reālas nomierināšanas pieredzes trūkums tika manī kompensēts ar tiem pieejamajiem veidiem, ko atrada mana psihe. Atkarības….

Un tieši šodien es savā facebook lentā atradu Jūlijas Lapinas vārdus par apmēram šo pašu tēmu: “Es ēdu, kad māte uz mani bļāva. Es ēdu, kad mana māte mani ignorēja. Es ēdu, kad māte lika man justies kā niecībai. Un kad viņa mani izsmēja par manu lieko svaru un manu resno dibenu pataisīja par ģimenes apsmiešanas objektu, es ēdu, tāpēc, ka man nebija ne jausmas par to, ko vēl šādā situācijā var darīt. Kad es ēdu, es vienlaicīgi jutu, ka viss tiek kontrolēts un tajā pat laikā, viss ir ārpus manas kontroles.”

Alkohols un ēdiens ir tikai veidi, kā šķietami tikt galā, kad nav nekādas skaidrības par to, ko vēl savā labā cilvēks var izdarīt. Tas ir veids kā nomierināties. Vienīgais no tobrīd pieejamajiem. Tāpēc, ka visos dzīves pārdzīvojumos pat galvā neienāk doma, ka tajā visā var ar kādu dalīties. Pie domas par atbalstu, iedegas bezcerības lampiņa. Un galvā ir tikai viena loģiska doma: “Nafig?” Oi, piedodiet. “Kāda jēga ar kādu tajā dalīties?”. Vienalga neviens ne ar ko man nevar palīdzēt…
Autors: Jūlija Pirumova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai

Advertisements

2 thoughts on “Nomierināt

  1. Šķiet, ja mēs viens otru apskautu vairāk bez jautājumiem un lūgšanas, mēs būtu mierīgāki un piezemētāki. Laimīgāki.
    Bet kā, lai pārkāpj pāri sev un ļauties apskāvienam, neuzbāzīgi to palūgt? Un, kā apskaut, lai otrs acis nebola? Ķermeņu saskarsme šķiet nenovērtēta un bieži vien pārprasta. Vai tas šķiet tikai tiem, kuriem šie pieskārieni trūkuši no vecākiem? Jo es tikai brēcu pēc tā..nedaudz siltuma.

    Ir patiesi par ko padomāt šodien.
    Paldies!

    Like

  2. Man laimējās-es augu laikos, kad sievietes saņēma pensiju no 55gadu vecuma-ļoti mazu, bet varēja pieskatīt mazbērnus un savus nespēcīgos vecākus. Daudz manu vēlmīšu palika nepiepildītu, bet neizjutu to kā dvēseliskas sāpes, jo vienmēr tiku mierināta. Varbūt pat pārāk vienmēr, jo dzīvē neesmu izaugusi par principiālu cīnītāju savas gribas realizăcijai.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s