Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s