Sava prāta lamatās

prats3

Mūsu spriedumi par pasauli un cilvēkiem ir kļūdaini. Mēs esam raduši spriest, vadoties no prāta pozīcijām, ne Dvēseles. Fakts, ka realitāte, kuru ieskauj prāta rāmis, zaudē savu dadzšķautņainību un krāsainību, kļūst miglaina, izbalējusi un bez sākotnējās tai piešķirtās jēgas.

Cilvēka prāts par citiem cilvēkiem spriež, vadoties no laika kustības telpā, tātad vērtē jebkuru cilvēku caur pagātnes, tagadnes un nākotnes prizmu un spriež par viņa darbībām visos šajos dzīves etapos.

No prāta pozīcijas cilvēku mēs redzam kā viņa iepriekšējās rīcības un tagadnes darbības tēlu, un nākotnes aspektu. Mēs vērtējam nevis pašu cilvēku, bet notikumus, ar kuriem viņš bija saistīts un kuri raksturo viņa uzvedību. Tādā veidā mēs redzam nevis pašu cilvēku, bet tikai to, ko viņš dara to vai citu iemeslu dēļ. Nezinot, kas pamudināja cilvēku veikt kādas darbības dzīvē, mēs ņemamies lemt par to, kas viņš ir, un tā mūsu prātā izveidojas noteikts tēls.

No šī var spriest, ka mēs spriežam par cilvēkiem, nezinot, kas viņi ir patiesībā, bet formējam savus priekšstatus tikai balstoties uz to tēlu, kuru identificē mūsu prāts atbilstoši mūsu pašu izdzīvotajai pieredzei, ar tikai tam piemītošajiem stereotipiem, pārliecībām, patiesībām.

Atbilstoši, ikviens cilvēks citu cilvēku acīs ir redzams ārkārtīgi daudzos un dažādos veidos, bet neviens viņu nevar redzēt tādu, kāds viņš PATIESĪBĀ IR.

Otru cilvēku mēs redzam tikai tādu, kādu to redz mūsu prāts, piekarot tam neskaitāmas birkas, savas gaidas un ilūzijas. Tāpēc, ja cilvēks uz pasauli skatās no prāta pozīcijām, viņš atņem sev iespēju redzēt patiesu un tīru dzīves redzējumu un piepilda sevi ar dažādiem spriedumiem un stereotipiem par cilvēkiem un notikumiem.

Ja tu skaties uz pasauli no Dvēseles pozīcijām, neņemot vērā savus prāta spriedumus, atmetot visus savus viedokļus par jebko un ļauj visam būt tādam, kāds tas ir, tu esi uz pareizā ceļa.

Kā gan var spriest par cilveku šodien, ja tā, kas viņš bija vakar, vairs nav, bet tas cilvēks, kas viņš būs rīt, vēl nav zināms. Patiesais cilvēka tēls atveras mūsu acu priekšā tagadnē, tikai viņa tagadējais tēls ar visām domām, pārdzīvojumiem, darbībām ir spējīgs mums pastāstīt par pašu cilvēku. Pat nākamajā brīdī tu nevari zināt, par ko viņš kļūs, stāvot tavā acu priekšā.

Kā var spriest par otru cilvēku, ja pagātnes vairs nav un nav vairs tā cilvēka, kurš tajā dzīvoja. Tā personība ir jau mirusi un tās vietā piedzimis jauns tēls. Un šis tēls dzimst katrā dzīves brīdī, tā kā nekas nav pastāvīgs.

Cilvēces lielākie maldi ir tajā, ka mēs identificējam paši sevi ar saviem spriedumiem, viedokļiem, gaidām, domām, kuri ne vienmēr ir mūsu, bieži vien tos mums ir iedvesuši citi cilvēki, sabiedrība.

Piemēram, ja cilvēkam no pašas agras bērnības teikt, ka viņš nav spējīgs ne uz ko, viņš tā arī nodzīvos savu dzīvi bez ticības saviem spēkiem. Cik daudz brīnišķīgu cilvēku mēs sastopam savā ceļā, skaistu gan ķermenī gan Dvēselē, kuri sevi uzskata par neglītiem un necienīgiem, bet viss tikai tāpēc, ka bērnībā neviens viņiem neticēja, viņus nosodīja un kritizēja, un viņi noticot savu vecāku un skolotāju vārdiem, izveidoja sev šo tēlu un dzīvo ar to visu savu dzīvi.

Nespried par sevi, kas tu biji vakar. Tā cilvēka vairs nav, ir tikai tas, kurš atrodas šeit un tagad, pašreizējā brīdī, bet tas, kāds tu būsi rīt, ir atkarīgs tikai no tevis.

Vadims Zēlands
Tulkoja Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s