Katrs cilvēks ir svarīgs

dvēsele būrī3

“Ir varenie, kuriem blakus visi šķiet mazi. Taču patiesībā liels ir tas, kuram blakus ikviens cilvēks jūtas liels”.
Čārlzs Dikenss

Kas ļauj vienam cilvēkam uzskatīt sevi par “labāku” kā citi? Nauda, prestiža izglītība, augsts amats, sociālais statuss? Nacionalitāte, dzimšanas vieta, piederība vienai vai citai reliģiskajai konfesijai? Augums, svars, matu vai acu krāsa? Automašīnas marka? Intelektuālā apdāvinātība vai fiziskā pievilcība? Kāpēc dažkārt mums šķiet, ka salīdzinot divus cilvēkus pēc kaut kādiem, ar neapbruņotu aci redzamiem kritērijiem, mēs varēsim izdarīt pareizo secinājumu attiecībā uz katra no viņiem dzīves ceļa dziļumu un kvalitāti.

Vai tad var spriest par cilvēka “nozīmīgumu”, ja mums nav zināms viņa iemiesošanās uz šīs planētas augstākais nodoms? Ko varam teikt un runāt par otru, ja paši sevi lāgā nejūtam un nesaprotam.

Ja bērns nav īpaši sekmīgs skolā, tas nenozīmē, ka viņš dzīvē ir neveiksminieks. Skolnieka un studenta loma ir tikai viena no sfērām, bet vēl ne pavisam ne visa dzīve. Pie kam sekmību ietekmē ļoti daudzi faktori – sākot no psiholoģiskās atmosfēras un sadzīves apstākļiem ģimenē, līdz pat attiecībām ar klasesbiedriem un skolotājiem. Vēsturē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad nesekmīgs skolnieks kļūst par ļoti veiksmīgu uzņēmēju vai savas lietas meistaru. Reiz vienkārši apņēmās, papildināja savas trūkstošās zināšanas un sasniedza to, par ko sapņoja.

Ir ļoti svarīgi bērnā saglabāt viņa dzīves svarīguma sajūtu – mēs tevi mīlam kā savu dēlu vai meitu, tu mums esi vērtība, gan kā mūsu radniecīgā Dvēsele, gan kā viens no mūsu ģimenes, gan kā labs draugs.

Ja cilvēks, piemēram, nokļūst avārijā, vai arī viņam ir kādi iedzimti fiziski defekti, tas nebūt nenozīmē, ka mēs drīkstam “izsvītrot viņu” vai uzskatīt par nelaimīgu un neveiksmīgu. No kurienes mēs varam zināt, kāpēc tā notika un kāpēc tas bija nepieciešams?

Katram no mums ir savs ceļa garums un savs ciešanu mērs, bet labākais, ko varam izdarīt attiecībā uz cilvēku, kuram ir kādi fiziskie ierobežojumi – redzēt viņā personību, redzēt Dvēseli, ne ķermeni. Novirzes no normas fiziskajā attīstībā, ārējā izskatā ir tikai atšķirīgs no ierastā fiziskā apvalka funkcionēšanas veids. “Invalīds – tas ir pārvietošanās nevis dzīves veids”. Taču mūsdienu sabiedrībā šīs domas ir ne īpaši apzinātas.

Reiz es iepazinos ar kādu ļoti dīvainu mākslinieku, kurš dzīvi uztvēra man absolūti nesaprotamā veidā, taču šī tikšanās ar viņu man uzdāvināja vienu ļoti skaistu ideju:

“Redzēt skaistumu ideālā – ir ļoti vienkārši, – viņš man teica.
– Tu pamēģini ieraudzīt skaisto ārēji nepievilcīgajā, tur, kur cilvēki parasti nav pieraduši to redzēt”.

Lūk, tā ir taisnība!

Par naudu, statusu, izglītību, ārējo pievilcību – viss tas pats – svarīgākais, kā mēs izmantojam to, kas mums ir. Naudā nav nekā slikta, bet nauda ir tikai instruments, mūsu iekšējās pasaules spogulis.

Skaistums – arī ir nosacīts lielums, tāpēc, ka no auksta un muļkīga skaistuma ļoti nogurst. Pašam par sevi tam nav nekādas vērtības.

Ārējā pievilcība ir dāvana, kas palīdz piesaistīt cilvēkus, taču bez labestīgas un atsaucīgas sirds, tā nekādu dižo laimi neatnesīs. Arī skaists ķermenis noveco un zaudē savu pievilcību, savukārt skaista Dvēsele pievilcību tikai pastiprina.

Talanti paši par sevi arī neko nenozīmē, tos vajag pielietot un attīstīt – jo apdāvinātāks cilvēks, jo vairāk dzīve no viņa prasa. Daudz deva, tātad tev uzticas un sagaida, ka tu  kaut ko nozīmīgu dosi pasaulei, neapstāsies pie sasniegtā. Apdāvinātība nav iemesls pacelt sevi virs citiem un kļūt lepnam.

Ikvienas prasmes nav absolūts “attīstītības” radītājs. Cilvēku ietekmē vide, kurā viņš ir audzis.  Ja, piemēram, bernībā ģimenē netika ievērots dienas režīms, tad bērnam būs grūti patstāvīgi iemācīties to ievērot un, ja vēl klāt tam nāks ne īpaši labas attiecības skolā ar skolotājiem un klasesbiedriem, tad varam uzskatīt, ka nesekmība ir garantēta.

Vai arī, piemēram, cilvēks izaudzis vidē, kur tiek lietoti lamu vārdi, un viņš nav dzirdējis pareizu runu, tad lai to labotu pieaugušā vecumā, ir ļoti jāpapūlas. Vecāku garīgās izaugsmes līmenis un izglītības līmenis ļoti ietekmē bērna attīstību, taču ir ārkartīgi svarīgi, lai mēs iemācītos nepazemināt cilvēka nozīmīgumu un necensties vērtēt viņu pēc starta nosacījumiem. Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēks pats var izmainīties un vienīgais, ko mes varam darīt, palīdzēt iedvesmoties pozitīvām izmaiņām.

Ticiet man, pat divi-trīs gadi apzināta darba ar sevi var cilvēku izmainīt tā, ka neviens pat neatcerēsies, cik ļoti neizglītots viņš bija, cik neglīts vai nepārliecināts par sevi. Taču, ja arī atcerēsies, cienīs vēl vairāk, tāpēc, ka cilvēki ciena godīgu un kvalitatīvu darbu ar sevi.

Ne jau katram ir lemts būt slavenam zinātniekam vai talantīgam māksliniekam, ne katrs var nodarboties ar biznesu un pelnīt lielu naudu, un ne katram ir vajadzīgs ieņemt augstus amatus un grozīties varas gaiteņos. Daudzi no tiem, kuri cenšas uzrāpties pa karjeras kāpnēm, nespēj izturēt tās pārslodzes, ko šāda “rāpšanās” pieprasa.

Bet! Katrs cilveks ir nozīmīgs! Katrs cilvēks spēlē savu lomu, katrs cilvēks ir noderīgs tieši tur, kur viņš ir. Gan politiķi, gan biznesmeņi, gan zinātnieki un pārdevēji, gan pasta darbinieki un autoatslēdznieki, agronomi un mācītāji, mākslinieki un dziedātāji, maiznieki – visi ir svarīgi.

Svarīgs ir katrs cilvēks uz šīs zemes, nav labākas vai sliktākas profesijas, nav labākas vai sliktākas nacionalitātes, ir katra cilvēka individuālais ceļš – Dvēseles, kura atnākusi šeit mācīties.

Ir profesijas, kas der vienam, bet neder citam. Mūsu uzdevums ir izvelēties to nodarbošanos, kas palīdzēs mums maksimāli atklāt un realizēt mūsos ielikto potenciālu un savus Dvēseles uzdevumus. Būt maksimāli noderīgiem citiem cilvēkiem un izdarīt to vislabākajā veidā.

Fotogrāfam ir svarīgi prast ieraudzīt un iemūžināt to skaistumu, par kuru, iespējams, pats cilvēks vispar nenojauš. Skolotājam svarīgi ieraudzīt bērnā viņa potenciālu, iedvesmot un virzīt tur, kur viņš maksimāli realizēs savu potenciālu. Ārstam ir svarīgi palīdzēt pacientam atrast savu atveseļošanās ceļu – ne tikai ķermena, bet arī Dvēseles.

Savukārt pavāram ir ļoti svarīgi pagatavot ēdienu ar mīlestību, ieliekot tajā savu Dvēseles siltumu. Sekretāram svarīgi ir radīt draudzīgu atmosfēru ofisā, lai cilvēki justos labi un motivēti. Savukārt priekšniekam ir svarīgi būt tādam līderim, kuram apkārt viss aug.

Nav jau svarīgi, kādu amatu tu ieņem un ar ko nodarbojies, ir svarīgi saprast, ka no tavas darbības ir atkarīga arī citu cilvēku labklājība, komforts bet dažkārt arī dzīvība. Tāpēc ļoti svarīgi ir aiz katra biznesa redzēt cilvēkus ar viņu dzīves stāstiem un likteņiem.

Mums ofisā nāk nevis “klients”, uz pieņemšanu pie ārsta nevis “pacients”, universitātes auditorijā sēž nevis “students”, bet gan cilvēks, dzīvs un ļoti nozīmīgs cilvēks. Un viņa nozīmīgumu nenosaka mašīnas marka vai apģērtba zīmols, ne svars, ne augums, ne pat intelektuālā apdāvinātība, bet gan tas, ka viņš ir tāds pats, kā mes visi – radīts no miesas un asinīm, apdāvināts ar dvēseliskajām īpašībām, iespējams, viņš atrodas kādā citā attīstības pakāpē, katrs mēs mācamies kādā citā dzīves klasē.

Attieksme – tas ir tas, kā mēs izturamies viens pret otru, pret citiem cilvēkiem, tāpēc tā cilvēka, kuru mēs satiekam, intelektuālajai attīstībai un garīgajam līmenim nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik mēs paši tālu atrodamies savā ceļā un kā izturamies pret citiem cilvekiem.

“Cilvēki spriež par lietām un notikumiem atbilstoši tam, kas ir viņos pašos”.
Konstantinopoles pareizticīgo baznīcas mūks Paisijs Svjatogorecs

Ja reiz mēs sevi uzskatām par attīstītākiem kā citi, tas nozīmē, ka mūsos jabūt vairāk sirds, mīlestības, gudrības, pacietības, lai komunicētu ar tiem, kuri iet nedaudz citu ceļu. Un varbūt arī sapratnes, ka visi esam vienādi svarīgi.

Kas tad ķermenī ir svarīgākais – roka vai kāja? Aknas vai nieres? Acis vai ausis? Viss ir svarīgi, viss ir nozīmīgi. Un vēl atcerieties, kāds maziņš sērkociņš, bet bez tā nepagatavosi pusdienas. Tev var būt katls, produkti – zupu neizvārīsi bez šī mazā sērkociņa. Maza adatiņa šujmašīnai salūzīs – neko neuzšūsi, pat tad, ja būs gan diegi, gan šķēres, gan audums.

Katrs no mums ir svarīgs – kāds ir diegs, kāds – adata, kāds – nagla. Un nevajag sevi uzskatīt par parāk mazu lielai lietai un par parāk lielu mazām lietām. Katrs ir svarīgs, tikai jāatrod sava vieta dzīvē, nesalīdzinot sevi ar citiem.

Cilvēks ar lielu un labu sirdi – ir pats skaistākais un vērtīgākais šīs pasaules dārgums.
Es jums novēlu laimi!

©Dina Ričardsa
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s