Par vīrišķo un sievišķo

sieviskais viriskais

Viens no vīrišķā ceļa aspektiem ir pazemība, samierināšanās. Tai atbilstošais sievišķais aspekts – uzticēšanās. Daudzas vīrišķās reliģijas māca gluži pretējo. Vīriešiem jāuzticās, sievietēm jāsamierinās. Paradokss ir tajā, ka sievieti nav iespējams samierināt un tas, ka viņa sēž klusu, nenozīmē, ka viņā nedzimst viesulis.

Es uz visu mūžu atcerēšos sava mīļā meistara Stīva Šutvodera stāstu.
Pie viņa vērsās sieviete. Viņa pastāstīja sekojošo. Viņas vīrs viņu nodrošināja ar pilnīgi visu, neko neatteica un nēsāja uz rokām. Viņš mēdza teikt: “Ne par ko neuztraucies, tu pie manis esi drošībā, kā aiz akmens sienas”. Reiz viņi brauca mašīnā un pēkšņi, no pagrieziena “izlēca” kravas mašīna. Vīrs tikai paspēja pagriezt mašīnu tā, ka trieciens trāpīja viņam, bet sieva un bērns palika neskarti. Sieviete vēlējās saprast vienu vienīgu lietu, kas tas bija par spēku, kas vadīja kravas mašīnu? Un Stīva darbs ar savu vienkāršību un nežēlību parādīja, ka šo kravas mašīnu vadīja sievietes nepieņemtais spēks.

Nestāvi ceļā sievietes pašrealizācijai, ne ar ziediem, ne mīlestību, ne pilīm un jahtām. Kā saka viens mans tuvs draugs: “Kamazam ir platākas krūtis”.

Tā šajā pasaulē parasti notiek. Kāds vīrietis iesita otram, un sieviete it kā tajā nespēlē nekādu lomu. Šajos pāris vārdos ietverta visu pasaules bruņoto konfliktu būtība. Gudras tautas rīko vai nu Brazīlijas karnevālu, vai Ivana Kupalas nakti – pretējā gadījumā būs karš. Un nav svarīgi, kā šis karš saucās – mēris vai revolūcija.

Sievietes daba ir būt mūzai – viņa iedvesmo ne tikai vīrieti, bet visu pasauli.

Pastāstīšu vēl vienu piemēru. To stāstīja mana mamma.
Viņas paziņa kopā ar savu draudzeni nolēma doties uz teātri. Uzvilka vakarkleitas, sapucējās, safrizējās. Bet vīrs kļuva greizsirdīgs un pēkšņi atcerējās, ka sievai jābūt paklausīgai. Viņš viņai atgādināja par to, ka tā bija apsolījusi viņam pagatavot pelmeņus. Tā viņām abām ar draudzeni nācās apsiet priekšautus, lai nebūtu jānovelk svētku kleitas, un tādā paskatā jāgatavo pelmeņi. Uz teātri viņas paspēja. Bet, kad atgriezās, pie durvīm ieraudzīja ātro palīdzību. Izrādījas, ka vīrs ir saindējies ar pelmeņiem.

Protams, pelmeņus nodeva ekspertīzei. Protams, laboratorijā neko bīstamu neatrada. Pelmeņi kā pelmeņi. Vienkārši “uzlādēti”.
Tas, ka sieviete piekāpjas rupja spēka priekšā, absolūti nenozīmē to, ka viņa ir samierinājusies. Viņas dabā ir kustēties, dejot, nevis samierināties. Sieviete nav vājāka. Taču viņas ieroči acij ir mazāk pamanāmi.
Pēkšņi atcerējos kādu interneta joku: “Jūs lūdzaties pirms ēšanas? Ko jūs!? Mana sieva ļoti labi gatavo!”
Un tas nenozīmē, ka visi šie piemēri parāda sievietes vainu. Ja viņā dzimst viesulis, tas dzimst.
Kad manai meitai pirmo reizi uznāca histērija, es viņu apskāvu, nomierināju un teicu: “Mīļā, viss ir kārtībā, tā ir daļa tavas dabas”. Ja negribi histērijas – dziedi, dejo, kad tas sākas. Ja varēsi…

Ceru, ka ar šiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai raksturotu to, ka sieviete nevar iet samierināšanās ceļu. Tas, ka viņas tā dara, nenozīmē, ka tas ir normāli, un parasti tas izsauc dažādus noteiktus sociālus procesus, kuros pirmajā acu mirklī šķiet, ka viņai nav nekādas daļas.
Lai viņa būtu samierinājusies, viņai nāktos pārraut savu saikni ar zemi un kļūt pusdzīvai. Tomēr labāk būtu turpināt piepildīt šo pasauli ar brīvu enerģiju.

Sievietes ceļš ir uzticēšanās ceļš. Pirmkārt – uzticēšanas savai sievietes dabai. Sievietes daba nav naidīga.
Ja zāle lauž asfaltu, tas nenozīmē, ka zāle ir vainīga. Arī asfalts nav vainīgs. Vienkārši zāle grib dzīvot un dot dzīvību. Ja sieviete uzticās savai dabai – viņa viegli uzticās Pasaulei un vīrietim tajā skaitā. Ja sieviete pārstāj uzticēties sev, viņa nevar uzticēties arī vīrietim.

Viņa zaudē orientierus. Viņa vairs nesaprot, kas ir pareizi, kas – nepareizi, kas melīgi. Kad viņa pārslēdzas uz ārējiem orientieriem, viņa zaudē iekšējos. Un kļūst par otrās šķiras vīrieti.

Taču ir viens “bet”. Lai uzticētos savai dabai, ir vajadzīga absolūta drosme. Tāda drosme principā nav iespējama kultūrās, kuras ieciklējušās uz bailēm. Drosme nekādā gadījumā netrucē pašsaglabāšanās instinktam, gluži otrādi – to papildina. Sievietes dabā ir saglabāt dzīvību, lai dotu dzīvību, un tāpēc tā var netīšām nogalināt ikvienu, kas traucē viņas  dzīvīgumam.
Ja sieviete atdodas savai dabai, viņa sāk mīlēt no visas savas Dvēseles. Ja pietrūkst drosmes, sieviete pārslēdzas uz samierināšanās ceļu, kas ir vīrieša ceļš. Un tālāk jau kā ierasts – “ja kāds nepaslēpās, es neesmu vainīga”. Skatieties filmu “Cietsirdīgā romance”.

Tagad par vīrieša ceļu.
Skumjais vīrieša atklājums “man nekas nepieder” dod vīrietim nepieciešamo rīcības brīvību. Ja vīrietim nekas nepieder – viss, ko viņš var – mīlēt un darīt. Milzīgs daudzums vīriešu stāstu ir veltīti brīnišķīgai tēmai: “Bija un pazuda”. Kaut vai kā pasakā “Par vecīti, vecenīti un zelta zivtiņu”. Sievietes samierināšanas tēma ir dziļi klātesoša patriarhālajā kultūrā, un visi kritiķi visdažādākajos veidos lamā vecenīti. Bet večuks, it kā neko, ne pie kā nav vainīgs. Šajā gadījumā viņš akli ticēja savai sievai, tāpēc arī izskatās pec idiota. Viņš gāja sievišķo ceļu.
Daudzās pilsētās es piedāvāju sievietēm uz papīra uzzīmēt sievietes ceļu. Un redzēju vienu un to pašu procesu – viena no grupas dalībniecēm visu pārējo apburto acu priekšā ņēma rokā zīmuļus un flomasterus un ar milzīgu baudu sāka aizzīmēt papīra plašumus, kamēr papīrs beidzās.
Tā arī ar vecenīti. Neapšaubāmi, vecīša uzdevums bija samierināties ar neizbēgamo zaudējumu. Vai nu vecenītes, vai zelta zivtiņas. Tad viņam būtu bijusi iespēja pateikt: “Negribu vairs – gribi, ej pati”. Tipisks laulāto konflikts. Un te nu būtu brīdis sievietei uzticēties savai dabai. Un var izrādīties, ka viņas daba viņu aiznesīs prom no tāda večuka – ja nē, tātad nē, un pati vienosies ar zelta zivtiņu. Kas nu tās meitenes sapratīs.
Bet večuks var spriest arī savaāk: “Dievs ar to zelta zivtiņu – toties veceni izklaidēšu”. Arī labi. Un tad rastos iespēja nevainot veceni, bet teikt: “Paldies, mīļā, kaut arī nekas pāri nepalika, toties izklaidējamies pēc pilnas programmas”. Ja vīrietim nekas nepieder viņam ir iespēja mīlēt un ir nepieciešamā rīcības brīvība. Viņu nebiedē zaudējumi: “Dievs deva, Dievs ņēma”.
Kāds stāsts no manas prakses.
Biznesa īpašnieks kadā jaukā dienā atnesa sievai atslēgas no ofisa un teica: ” Es esmu piekusis vicināt pātagu. Gribu aizbraukt uz kūrortu”. Un aizbrauca. Viņa fiksi ātri pamanījas iekļūt autoavārijā. Ievērojiet. Ar vīru viss bija kārtībā. Viņš taču viņu neierobežoja – gluži otrādi – deva rīcības brīvību.
Viņa varēja rīkoties tieši tāpat – atdot atslēgas kādam citam, piemēram,  pārvaldniekam un aizbraukt kopā ar vīru.

Te nu viņas atstumtais spēks uzbruka viņai pašai. Vīrs laicīgi sajuta, ka ir laiks glābt savu dzīvību. Kad viņa iekļuva avārijā, vīrs atgriezās, pagaidīja, kad viņa atveseļosies un atkal aizbrauca. Un te nu ir vīrieša augstās spējas samierināties būtība. Lai arī no malas šķiet neprāts. Tomēr te ir iekšēja gatavība jebkuram rezultātam. Sievietes tādi vīrieši fascinē – viņi spēj samierināties un viņi ir brīvi.

Un tā ir vīrieša ceļa būtība. Iet, kur gribās, pat tad, ja neviena nebūs blakus un pat tad, ja nekad neaiziesi līdz galam, vai aiziesi absolūti pliks.

© Vjačeslavs Gusevs – pzīstams ārsts-psihoterapeits, biznesa konsultants, geštalta un psihodrāmas treneris.

Avots: snob.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

1 thought on “Par vīrišķo un sievišķo

  1. Pēdējais piemērs, kur sieviete cieta avārijā un it kā viņas spēks uzbruka viņai pašai. Es neesmu psihologs, terapeits vai speciālists, bet esmu sieviete. Un man šķiet, ka tai sievietei viņas pašas spēks neuzbruka, bet gan palīdzēja. No malas liekas, ka avārija ir negatīvas sekas vai pavērsiens šaj sievietei, bet… tādā veidā viņa varēja dabūt savu vīru atpakaļ un otrreiz, kad no vīra dabūja pietiekoši daudz uzmanības, bija gatava viņu laist prom ceļojumā bez jebkādām savām sievišķajām negatīvajām emocijām, aizvainojuma utml. Viss notiek tā, kā sievietes vēlas, pat, ja no malas izskatās, ka notiek ķibele (viņai nevēlama). Man tā ir bijis pašai un es vienmēr par tām ķibelēm – mašīnas saplīšana vai kādas iestādes nestrādāšana, priecājos…

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s