Nevērtēt. Vērot. Pieņemt. Brīnīties.

nevertet

Šodien es esmu pateicīgs visam, kas ar mani noticis šajos gados. Ilgi, vai neilgi… Nebūtu tas noticis, nebūtu es tas, kas esmu šobrīd. Un tas, kas esmu šobrīd, man ļoti tīk.

Es nemīlu pieaugt. Tas ir slazds. Kādreiz man šķita, ka paies vēl nedaudz laika un man iekšā viss mainīsies. Es būšu kaut kāds cits. Pašos pamatos cits. Savā sirdī un dvēselē. Tāds vieds, daudz pieredzējis, tāds – ar dzīvi uz “tu”. Ko man teikt? Pamanījos. Daudz ko redzēju. Daudz ko dzīvē pamēģinaju. Un, lūk, kāds prieks! – iekšā nekas nepamainījās! Dvēsele nezin laika, vecuma robežu. Ķermenis noveco tad, kad mēs tam ļaujam novecot, kad Dvēsele piekūst tajā dzīvot.
Bet, lai pasargātu Dvēseli no noguršanas, ir jāatļauj Tai! Jebkuras vēlmes, pat pašas muļkīgākās un neloģiskākās! Pirmkārt – tieši tās! Saprast savu iekšējo valodu, dzirdēt Dvēseli, mīlēt sevi tajā, kas ir. Tāpēc, ka Dvēsele ne-kad nekļūdās!

Nevērtēt. Vērot. Pieņemt. Brīnīties!
Labestība ir tikai tāpēc, ka ir ļaunums. Melnais vajadzīgs tāpēc, lai ievērotu balto. Viss kopā vajadzīgs, lai pasaule būtu noturīga. Bet tā uzbūvēta tā – Dievišķā fizika. Es atceros, kā viss sākās! Katra tikšanās kaut ko nozīmē. Ar kādu uz piecām minūtēm, ar kādu – uz visu dzīvi. Viss tikai dēļ mirkļiem, kas veido bezgalību.

Autors: Aleksandrs Fjodorovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s