Tev ir tiesības neēst…

putra

Ja tas nav tavs, nepatīk, negaršo. Ja paostīji, pagaršoji un pārdomāji. Necensties sevī iestumt, norīt, pārvarot pretīgumu un pārsātinātības sajūtu. Un neēst. Ja ēst negribās. Ja tas, ko piedāvā, neder. Ja pagaršošanas procesā kļuva skaidrs, ka es to nevēlos. Ja ēdiens ir parāk ciets, rupjš, nesagremojams.

Visas mūsu attiecības ar jebko šajā pasaulē ir līdzīgas attiecībām ar ēdienu. Ēdiena metaforu ieviesa Perlzs – geštaltterapijas tēvs. Salīdzinoši – Freids jebkuras attiecības apskata caur seksuālās vilkmes piemēriem.

Bet man vieglāk ar ēdienu.

Atļaut sev neēst – nestūķēt sevī kaut ko, bet apstāties un pastumt šķīvi malā – nav nemaz tik viegli, kā šķiet.

Es tāpat kā daudzi citi cilvēki ar padomju pagātni, bērnībā esmu pārcietusi vardarbību ar ēdienu.
“Rij nost! Tikai pamēģini izspļaut, savādāk dabūsi ar to mannā putras sķīvi pa galvu”, – vai tieši tā teica auklīte bērnu dārzā, taču es tā to atceros. Mannā putru es atsāku ēst pēc 40 gadiem. (P.S. Es savu mannā putru bērnu dārzā krāmēju priekšauta kabatā un atsāku to ēst tieši tāpat – pēc 40 gadiem. GFS)

Atteikties ēst nebija vienkārši. Varēja iekaustīt, apvainot. Šī pazemošanas pieredze lika apspiest vemšanas refleksu un norīt. Iebāzt sevī neiebāžamo.

“Ēd, rītdien var nebūt, ko ēst”, – tā ir vectētiņa mācība. Viņš pārcieta karu un badu. Vinš zin, ko runā.

“Ēd par spīti”.

“Citiem nav ko ēst. Priecājies, ka tev ir”. – teica vecmāmiņa. Šajā sakarā – atteikties ēst, nozīmētu “sadusmot Dievu”.

“Ņem, ēd, priecājies – nedusmo Dievu”.

“Esi pateicīgs par to, kas tev ir. Rītdien var nebūt.”

“Ēd, tas ir veselīgi. Ir jāēd.”, – mammas vārdi.

“Tev pagatavoja, bet tu rauc degunu” – to, tētis.

“Par to visu ir samaksāts. Es tevis dēļ centos. Ko tad tagad iesākt, mest ārā?” – to, vīrs.

“Tu tikai pamēģini! Vai tad tev grūti?” – lūdzās meita.

Kā atteikties, kad tik daudzi mīloši cilvēki tevi lūdz, pierunā, uzstāj, piedraud?…

Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijis liekais svars. Un tikai nesen, pateicoties gadiem ilgai terapijai, es sāku ievērot, kā ar varu spiežu sevi ēst. Kā burtiski stumju sevī ēdienu. Es pēkšņi sāku atšķirt, kā kaut kur dziļi manī maza meitene aizžmiedz acis un sāk ātri, ātri rīt putru. Un tikai nesen es izdzirdēju viņas čukstus: “Es negribu. Es vairāk negribu…”

Es tikai mācos atļaut sev neēst. Pat tad, ja samaksāts. Pat tad, ja apvainosies un tad, ja ēdiena pagatavošanā ielikts daudz pūļu. Pat tad, ja visi slavē un vsiem garšo. Un es ticu, ka ir garšīgi. Es mācos atļaut sev ” ne ēst”:

  • apmācošie kursi, kuri tik ļoti svarīgi ir manā darbā, ja to ir vairāk, kā es spēju “sagremot” un izprast šajā laika periodā; ja esmu pamēģinājusi un sapratusi, ka tas nav mans. Ēdiena pasniegšanas veids, krāsa, smarža, garša, pati “virtuve” izrādās NE mana. Kaut gan es ticu, ka tas ir vērtīgi un veselīgi. Un, ak, Dievs! – es redzu, ka citiem tik ļoti patīk. Es atsakos.
  • grāmatas, filmas, raksti. Pat tad, ja tie ir manu mīļāko autoru. Es to “neēdīšu” tikai tāpēc, lai būtu uzticīga. Tikai intereses pēc.
  • attiecības. Es mēģināšu. Atļaut sev nesteigties, bet riskēt iet, ja man ir interesanti, pievilcīgi. Lai arī nedaudz bailīgi, bet aizraujoši, es pamēģinašu, iešu. Ja ieklausījos, sajutu un aizrāvos, iešu.

Ja attiecības ir sākušas slikti “ost”, es pastumšu malā šķīvi un noskaidrošu, kas noticis. Es negribu ēst acīmredzami “sabojājušos produktu”. Es neēdīšu to, no kā man slikti.
Pirms norīt kādu postulātu no lekcijas, grāmatas, kursa, es to vispirms kārtīgi sasmalcināšu tūkstošiem mazos gabaliņos un katru no tiem apveltīšu ar savu uzmanību, pieredzi un tikai tad, kad tas viss praktiski būs kļuvis mans, es to apēdīšu un padarīšu par daļu no sevis.

Un vēl viens ļoti svarīgs moments – izvēle rodas pārpilnībā. Kad es varu izvēlēties vai saprotu, ka varu izvēlēties. Kad es esmu badā, man ir vienalga, ar ko aizbāzt šo bada sajūtu.

Izvēle rodas tad, kad man ir iespēja apstāties, ievilkt nasīs gaisu un ieklausīties sevī. Ko es vēlos? Lūk, tas ir šeit – tas, ko es vēlos? Ja man kaut kādu iemeslu deļ ir jānorij neskatoties, es atkal pārvertīšos par mazu meitenīti, kura aizžmiedz acis un pārstāj just…

© psy-practice.com

Autors: Irina Dibova
Tulkojums Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s